Kādā klasē krēslus krāsoja krāsains krāsotājs. “Kaut kas komisks!” komentēja Kārlis, klases krēslus kraudams kaudzē. Klāt kliboja Karīna, kasīdama krāsu kleitas krokai.
Kādā klasē krēslus krāsoja krāsains krāsotājs. “Kaut kas komisks!” komentēja Kārlis, klases krēslus kraudams kaudzē. Klāt kliboja Karīna, kasīdama krāsu kleitas krokai. “Kāpēc klases kaktā krauj krēslus?” Karīna Kārli klaušināja.
Krāsotājs kaut ko kurnēja — krēsli, kakti, kamieļi, kauli, karietes. Karīna krāsotājam: “Klusībā karaoki kauc?”. “Ko?” “Kāds ko? Karaoki kauc?” Karīna kaitinoši kliedza krāsotājam. “Ko kverni, krēslus krāso!” krāsotājs komandēja Karīnu. Karīna knaši, kurpes klaudzinot, kustējās koridorā. “Kaut kāds klauns!” Karīna kaitinoši komentēja, kabinot kabatlakatiņu krokotās kleitas kabatā.
Inese Upīte Staburaga pagastā
