Kamēr Katrīna kurināja krāsni, Kārlis krāva krautuvē kurināmo. Katlā kūpēja kāposti. Katrīna kužināja Kārli klētī kratīt kviešus. Kamēr Kārlis klētī, Katrīna kūtī klusināja klaigājošo kazlēnu.
Kamēr Katrīna kurināja krāsni, Kārlis krāva krautuvē kurināmo. Katlā kūpēja kāposti. Katrīna kužināja Kārli klētī kratīt kviešus. Kamēr Kārlis klētī, Katrīna kūtī klusināja klaigājošo kazlēnu. Kazlēns kapājās kājām, kāpa kārtīs. Kaut Katrīna kazlēnu klusināja, kaimiņu Krišs kātoja Kārļa kūtī.
“Katrīn, kas, komēta kūtī, ka kazlēns klaigalē?”
“Kur komēta? Ko kladzini kā klukste?”
“Kas, kazlēna komēdija?” Krišs klaušināja Katrīnu.
“Komēta, komēta! Ko kaitini!” Katrīna klusi klāstīja.
“Kā Kārlim klājas?”
“Kārlis klētī kviešus krata.”
Kazlēns klusēja, klausījās kaimiņos.
“Kāposti, kāposti!” Katrīna klaigāja. “Kārlis kāroja kāpostus, karsts katls kūsā klonā!”.
Klupdama Katrīna klumpačoja kūts kulā. Kārlis klaudzināja klētī.
Kaimiņu Krišs krekšķēdams klīņāja Kārļa klētī.
Rūta Odziņa Skrīveros
