Dienas kļūst aizvien garākas, un nu jau visi iespējamie pavasara veidi — gan astronomiskais ar pulksteņu pagriešanu vasaras virzienā, gan meteoroloģiskais ar plūdu draudiem Daugavā, gan kalendārais ar Lieldienu gavēni — ir mūs sasnieguši.
Dienas kļūst aizvien garākas, un nu jau visi iespējamie pavasara veidi — gan astronomiskais ar pulksteņu pagriešanu vasaras virzienā, gan meteoroloģiskais ar plūdu draudiem Daugavā, gan kalendārais ar Lieldienu gavēni — ir mūs sasnieguši un pārņēmuši savā varā neatkarīgi no vētrām politiskajā ūdensglāzē un sāls “buma” veikalos.
Lieldienas. Ar gavēni, bez tā. Gavēnis ir miesas un gara attīrīšanas laiks. Ja rakstura nepietiek miesas attīrīšanai, tad gara attīrīšanai vajadzētu pietikt. Kaut gan runā, ka abas attīrīšanās esot savstarpēji saistītas.
Jau šonedēļ NATO nodro šinās Baltijas gaisa telpas aizsardzību. Tā vērīgi jāraugās debesīs — varbūt paveiksies kādu “sidraba putnu” ieraudzīt. Pagaidām ar to varam aprobežoties, bet drīz vien Baltijas valstīm pašām būs jāsarosās un jāsāk rūpēties par savu valstu gaisa telpas aizsardzību. Līdzekļi tam būs jāsagādā mums pašiem, ja gribēsim NATO aliansē būt līdzvērtīgi un justies pasargāti.
Trīsdesmit dienu attālumā ir arī Eiropa, kurā iesoļosim pastalās, bet ar cerību, ka sākam dzīvot jaukā savienībā, kurā valda pārbaudīti likumi. Likumi, kā dzīvi veidot, lai, gudri un čakli darbojoties, tiktu pie pārticības. Mūsu bērni tad varbūt valkās arī zābaciņus.
Domājot par bērniem. Cik precīzi, viedi un sirsnīgi par bērniem un izglītības reformu intervijā runā Marina Kosteņecka! Politiķi “taisa” politiku, kā darbarīku izmantodami visvieglāk transformējamo — bērnus. Viņu atsaucību politikāņu izdarībām spēju saprast: kurš skolēns brīvsoļa vietā izvēlēsies sēdēt skolas solā? Neizprotama ir vecāku tuvredzība — neparedzēt saviem bērniem neko vairāk par vidusskolas izglītību. Lai arī reforma nav līdz galam pārdomāta, izstrādāta un izskaidrota, taču tik spīva pretošanās tai rāda, ka krievvalodīgie vēlas “brīvlaišanu” — mācīties valsts valodu, cik gribas un kad gribas. Ja kāds man pajautātu, ko darīt, es atbildētu: lai notiek. Mācieties, kādā valodā vēlaties, bet augstskolas, darba tirgus, kurā būs nepieciešama latviešu valoda, visu saliks pa vietām. Arī krievvalodīgo vidū nebūt nav tik daudz “biezo” vecāku, kuri savas atvases par bargu naudu varēs skolot ārzemēs, kur latviešu valoda nebūs vajadzīga, bet darbavieta tik un tā būs jāmeklē Latvijā.
Smaidu izraisa valdības biklie mēģinājumi saukt pie veselā saprāta TV ziņu veidotājus. Nepārprotami, televīzija, laikraksti ir liels spēks, kurš, šķiet, neapzinās, cik graujošs un iznīcinošs tas reizēm var būt. Ar cik plašu vēzienu tiek “pļauti” cilvēki, pamatojot ar nepierādītiem faktiem, nesagaidot tiesas spriedumu, nepadomājot par to, kas notiek ar šo cilvēku ģimenēm. Tādēļ šo mediju vadībai jābūt politiski, ekonomiski, juridiski izglītotu cilvēku rokās, kuri spētu atvēsināt sensācijkāro žurnālistu prātiņus, lai viņu fantāzijas auglis nebūtu, piemēram, sāls “bums”!
Jokojot gribas teikt: vai tikai te nav korupcijas pazīmes? Mēs, mediji, taisām ažiotāžu, jūs, tirgotāji, nopelnāt, bet nopelnīto sadalīsim! Tas tiešām tādam smaidiņam, bet, nopietni runājot, atbildīgajām instancēm ministrijās pašām jāveic liels izskaidrošanas un sagatavošanas darbs medijos, lai nerastos pārpratumi, žurnālistiem par starpniekiem darbojoties. Tad varētu arī no konkrētas amatpersonas prasīt konkrētu atbildību. Pašlaik žurnālists izsaka savu personīgo viedokli, kuru demokrātiskā valstī tiesības izteikt ikvienam. Par sekām neatbild neviens.
Sniegs nokusis, atsedzot visu neglīto, ko neesam paspējuši sakārtot un nokopt, ziemai sākoties. Ceļi “rūgst”. Kvalitāti zaudē salīdzinoši labie ceļi, bet sliktākie top neizbraucami. Gribas apelēt pie kokvedēju un lielo pārtikas un sadzīves preču furgonu vadītāju sirdsapziņas. Neizdangājiet vairāk jau tā izdangātos ceļus, tie jums būs vajadzīgi arī rīt. Neesiet vienas dienas saimnieki!
Beigušās skolēnu pavasara brīvdienas, sācies pēdējais, spraigākais, šī mācību gada cēliens. Žēl, ka laika apstākļi bērnus brīvlaikā nepalutināja, toties bija pietiekami laika, lai izlasītu kādu grāmatu, paveiktu kādu ikdienas steigā nepadarītu darbu vai arī vienkārši padomātu, kā mācīties tālāk.
Kādu rītu, atslēdzot mājas durvis, uz ielas izdzirdu raudam sievieti. Viņa bija ieķērusies elkonī galvastiesu garākam jauneklim un raudādama lūdzās: “Dēliņ, ej atpakaļ uz skolu! Nu, kur tu iesi? Parunāsim ar skolotājiem! Iesim abi.” Dēlainis, nopurinot viņas roku, tikai atbrēca: “Ej d….! Es neiešu! Mani tik un tā pie eksāmeniem nepielaidīs!”. Es neiejaucos šajā sarunā, jo jutos neērti, ka esmu kļuvusi tās lieciniece. Abi devās skolas virzienā — tātad ir cerība, ka viss atrisināsies pozitīvi.
Kā lai ieskaidro šim un līdzīgi domājošiem jauniešiem, ka nekad un nekur citur, kā vien te, mājās, dzīvojot, ēdot mātes sarūpēto, valkājot mātes pirkto, viņš mācīties nespēs. Par visu nāksies maksāt pašam, gādāt pašam, bet pašreiz vajag tikai tādu nieku — cītīgi, pacietīgi, savu spēju robežās mācīties.
Šorīt ieslēdzu Rīgas radio un dzirdu traģisku vēsti: “Ugunsgrēkā gājusi bojā viena sieviete un trīs cilvēki.” Tā, lūk.
Lai visiem saulains pavasaris!
