Vietalvietis Andris Bajārs tagad spēj pasmaidīt par to, ka, atgriezies no kara Afganistānā, vēl ilgi naktīs sev blakus centās sataustīt automātu un ar mašīnu brauca tikai pa ceļa vidu, baidoties no katras kaudzītes vai bedrītes.
Vietalvietis Andris Bajārs tagad spēj pasmaidīt par to, ka, atgriezies no kara Afganistānā, vēl ilgi naktīs sev blakus centās sataustīt automātu un ar mašīnu brauca tikai pa ceļa vidu, baidoties no katras kaudzītes vai bedrītes. Ja nu tur ir mīna! Lai atgrieztos mierīgā dzīvē, bija vajadzīgs laiks. “Emocijas rimst, bet aizmirst to nevar, labāk nedomāt un neatcerēties,” saka Andris.
Vārdu pa vārdam Andris tomēr atklāj daudzas lietas. Viņš pārsteidz ar atklātību, un četrdesmitgadīgā vīrieša vārdos nav ne kritapiņas bravūras vai lepnuma.
Pavēles neapspriež
Andri armijā iesauca 1981. gada novembrī, un Afganistānā viņš satika arī tos, kuri bija šajā valstī ienākušo pirmo padomju armijas vienību sastāvā. Mācību daļā Vitebskā Baltkrievijā jau sākumā paziņoja, ka būs jābrauc uz Afganistānu. Mācībām desanta rotā bija atvēlēts mazāk laika nekā citiem kareivjiem, un jau pēc dažiem mēnešiem Andris devās uz Afganistānu. “Tur vajadzēja “gaļu”,” skumji pasmaida viņš, liekot saprast, cik neapskaužamā situācijā tolaik bija nonākuši 140 mācību daļas puišu.
“Protams, viss bija “brīvprātīgi”, bet atteikties nedrīkstēja. Pat dokumentus parakstīju, ka labprāt kā komjaunietis dodos karā,” stāsta viņš. “Viens nepiekrita. Viņa māte pat Brežņevam bija uzrakstījusi vēstuli ar lūgumu nesūtīt dēlu uz Afganistānu. Viņš pazuda, kaut kur pie baltajiem lāčiem aizsūtīja, un neviens par viņu vairs neko neuzzināja.” Andris atzīst, ka atteikties liegusi doma — pārējie mācību rotas puiši ies karā, un tu nedrīksti būt atkritējs. Noteicošā tomēr bijusi pavēle — to neapspriež, bet izpilda.
Kā šo ziņu uztvēra vecāki? “Kā māte var uztvert, ja dēlu sūta uz turieni, kur nogalina? Arī tēvs un māsa tāpat,” bilst Andris.
Neskatās, ko nogalina
3. marta rīts Kabulā. “Ir aukstāk nekā patlaban Latvijā. Savādāks gaiss, kalni un nabadzība,” atceras vietalvietis. “Bailes? Ne vairāk kā no nezināmā. Pie lodēm ar laiku pierodi un šķiet — vai tad nu mani…”.
Karaspēka daļa izvietota Balahisara cietoksnī. Andris ir izlūku rotā, un apkārt notiek īsts karš: “Nebija tā kā filmās par karu, kur izlūki lien uz vēdera, mēs allaž gājām citiem pa priekšu, bijām “visām pudelēm par korķi”. Ja citiem kaujas uzdevumā jāiet četros no rīta, mēs jau pusnaktī sēdējām kalnu pārejā un vērojām apkārtni. No tevis pārsimt metru attālumā ir divsimt bruņotu dušmaņu, mēs — 40 vīru. Ne vienreiz vien zaudēju draugus.” Nosaucot reālo kritušo skaitu savā rotā, Andris piebilst — tas nav avīzē publicējams. Toreiz parakstīta arī apņemšanās klusēt, bet ne jau par to šoreiz ir runa. Valsts, kam tas solīts, jau sen vairs nav.
“Toreiz nedomājām, ka šis karš ir netaisnīgs, mums nebija izvēles,” saka viņš. “Vietējo naidīgā attieksme bija saprotama. Agrā rītā visiem vīriešiem lika iziet ārā, un karavīri pārmeklēja viņu mājokļus. Meklēja lādiņus, patronas. Ja no ciemata šāva, negājām, visiem taču gribas dzīvot. Izsaucām aviācijas brigādi, viņi atklāja uguni. Neskatījās, ko nogalina — sievietes, bērnus, viss gāja pa gaisu…”. Zaudētie gadi
Dienestā Andrim piešķirts apbalvojums “Par drošsirdību”. To viņš saņēma, jau atgriežoties mājās. 1985. gada 16. novembrī laikrakstā “Komunisma Uzvara” publicēts: “Jaunietis, kurš, pildot internacionālo pienākumu Afganistānas Demokrātiskajā Republikā, kaujās pret dušmaņiem un imperiālistisko valstu algotņiem parādījis sevišķu vīrišķību un varonību. Viņš — vietalvietis Andris Bajārs.”
Tagad Andris saka: “Nebija gandarījuma, to “bleķi” saņemot. Divus gadus no savas dzīves zaudēju. Pēc dienesta aizgāju uz balli, tur visi dejo putniņdeju, domāju, ka jocīgi kļuvuši. Fano par “Jumpravu”, bet es šo ansambli pirmo reizi dzirdu.
Dzīves rūdījumu gan dienestā guvu. Desantniekiem mācīja — jābūt nekaunīgākam, stiprākam, gudrākam, nedrīksti padoties! Ārējo čaulu mēģini nocietināt, bet sirdī paliec tas pats vecais. Valdīja arī ļoti stingra “dedovščina”, tas norūdīja fiziski. Piemēram, ja katram jānes sešas mīnas, tad es kā jaunākais nesu desmit, bet vecākais — divas. Smagākais darbs bija jāpaveic jauniesauktajiem.”
Narkotikas — vietējo maize
Afganistānā dienējušie nebūt netika lutināti ar pārtiku un citām lietām. Sākumā kareivjiem pat nebija papīra, uz kā vēstuli uzrakstīt, tam izmantoja avīžu malas. Adreses nebija, mājinieki vēstules sūtīja uz lauka pastu, un katram bija savs kods. Andris atceras, ka mātes vēstule piegādāta trijās dienās, bet uz mājām tā ceļojusi 20 dienu: “Karavīru vēstules pārlasīja, neko par dienestu rakstīt nedrīkstēja. Arī uztraukt mājiniekus negribējās, rakstīju — mācāmies, skraidām, ir karsts. Arī bildes uz mājām nevarējām sūtīt, un bija problēma nofotografēties.
Afgāņi ir tāda savāda tauta. Nekad nevienās mājās neredzēju normālu ēdienu, tikai “ļepjoškas” un tēju. Viņu maize ir narkotikas, tās pat bērni no triju gadu vecuma lieto. Dzīvojot tautas, par kuru nekad neko nevar zināt, vidū, vienmēr bija jābūt saspringtam un jāuzmanās. Visi saasinājumi parasti notika naktī, mums arī logus kazarmām izšāva.”
Karstā vasara Kabulā
Kā triju nedēļu atpūtu Andris atceras laiku, kad kinostudija “Mosfiļm” Afganistānā filmēja mākslas filmu “Karstā vasara Kabulā”. Arī Andris tajā filmējies masu skatos. Kareivjiem briesmīgā karstumā un dūmos bija jāskrien, bet režisors tikai auroja: maz dūmu, maz dūmu! Andris kopā ar biedriem apsargāja filmēšanas grupu. Viņš bilst, ka tagad, skatoties filmas par Afganistānu, varot secināt, kurām bijis labs konsultants un kuras pilnīgi neatbilst patiesībai.
20 mēnešu karā. Vietalvietis atceras — brīdī, kad lidmašīna pārlidoja robežu, no apmēram 200 karavīru sajūsmas kliedziena lidmašīna, šķiet, pat sasvērusies. Dzīvam pārnākt no kara — tas ir kā otrreiz piedzimt.
Savējie sapratīs
Andris atzīst, ka gribētos vēlreiz aizbraukt uz Afganistānu, redzēt pazīstamās vietas. Viņš allaž ieklausoties, ja dzirdot tās pieminam: “Pirms pāris gadiem “Taliban” kaujinieki sašāva klintī izcirstās statujas. Tās izskatījās ļoti efektīgi, uz statujas pēdas varēju kaujas mašīnu apgriezt, tik liela tā bija.”
Tagad Andris ir SIA “Spāre” autovadītājs — sagādnieks. Abi ar sievu Gintu dzīvo Vietalvā un cenšas par bijušo nedomāt. Viņš gan atzīst, ka, satiekot tos, kuri bijuši Afganistānā, varot atklāti izrunāties savā leksikā: “Citiem daudz ko grūti saprast, tas ir līdzīgi kā makšķerniekiem. Tāds tādu saprot. Nenoliegšu, ir arī mazliet lepnums, ka pieredzējām vairāk nekā citi.
