Pagājuši 55 gadi, kopš tūkstošiem Latvijas dēlu un meitu izveda uz Sibīriju, un tās sniegos daudzi sastinga mūža miegā. Nav viņu kapu, bet ir atmiņas, kuras dzīvos mūžīgi.
Pagājuši 55 gadi, kopš tūkstošiem Latvijas dēlu un meitu izveda uz Sibīriju, un tās sniegos daudzi sastinga mūža miegā. Nav viņu kapu, bet ir atmiņas, kuras dzīvos mūžīgi.
Tālu ziemeļos, aiz Polārā loka, plešas Vorkuta ar daudzām ogļu šahtām. Tur Staļina valdīšanas laikā nosūtīja sodītos, tā saucamos kulakus un cilvēkus, kuri nebija mierā ar komunistu režīma likumiem. Izsūtīja arī tikai aizdomās turamos pat par neesošiem politiskiem noziegumiem, uzklausot kaimiņu melus.
Lielajā salā, smagajā darbā un drausmīgā badā cilvēki ilgi neizturēja. Palika dzīvi kopš bērnības smagi strādāt radušie un augumā mazākie. Mani sodīja kā politisko, piespriežot 20 gadu. Atbrīvoja kā visus politiskos — 1955. gadā. Nokalpoju deviņus gadus gandrīz kilometru dziļā ogļu šahtā, četrus gadus nostrādāju 60—70 cm ogļu slānī tikai uz ceļgaliem un elkoņiem, visu maiņu slapjumā. Šādos apstākļos bojā aizgāja tūkstošiem cilvēku.
Man šobrīd ir 94 gadi, un tuvinieki mani guldīs dzimtenes smiltājā, bet tos, kuri palika Vorkutas sniegos, mēs nedrīkstam aizmirst.
Jānis Ruplēns Skrīveros
