Apavus izgudroja, lai pasargātu pēdas no traumām un kājas no aukstuma. Taču ar laiku kurpes un zābaki kļuva par pastāvīgu un nozīmīgu aksesuāru.
Apavus izgudroja, lai pasargātu pēdas no traumām un kājas no aukstuma. Taču ar laiku kurpes un zābaki kļuva par pastāvīgu un nozīmīgu aksesuāru. Mūsdienās pat iedomāties nevaram staigāt basām kājām vai tinot tās ādās vai autos.
Maisiņu vietā mokasīni
Apmēram 13. gadsimtā radušies pirmie apavi bija līdzīgi sandalēm, kuras gatavotas no zāles, ādas, koka gabaliem, no kā veidoja zoli un ar auklām vai ādas strēmelēm piesēja pie pēdas. Lai aukstā laikā nesaltu kājas, sandales pārvērta zābakos. Pirmie puszābakus sāka izmantot ēģiptieši. Zoli darināja no ādas vai papirusa, lai aizsargātu lielo pirkstu, zābaciņa purngalu uzlieca uz augšu. Romieši aizdomājās vēl tālāk un izgudroja klikatas.
Ziemeļu zemēs sāka darināt siltos apavus. Dažviet valkāja ar zāli izklātus pie kājām piesietus maisiņus. Laika gaitā eskimosi un indiāņi izdomāja mokasīnus. Līdzīgus apavus kā mūsdienās izgudroja krustneši, kuri devās tālos karagājienos. Tam vajadzēja izturīgus zābakus.
Platforma pusmetra augstumā
Kurpju izskats mainījies atbilstoši modes tendencēm: 15. gadsimtā — ar gariem, smailiem purngaliem, 16. gadsimtā — vienkāršas kurpes ar kvadrātveida purngalu, 17. gadsimtā parādījās augstpapēžu kurpes, 18. gadsimtā tās bija smalkas un bagātīgi rotātas, bet 1970. gadā modē nāca augstas, biezas platformas kurpes. Nedaudz platformu izmantoja arī renesanses laikā. Tā sasniedza pat 76 centimetru augstumu, taču tādus apavus valkāja lielākoties prostitūtas, un bez citu palīdzības ar tādām kurpēm pārvietoties nebija droši.
Sievietēm un vīriešiem neatšķiras
Kurpes gatavoja no ādas vai zamša, izmantoja arī gumiju, zīdu, atlasu un brokātu. Agrāk sieviešu un vīriešu apavi neatšķīrās — abu dzimumu pārstāvji nēsāja gan grezni rotātas, gan augstpapēžu kurpes un zābakus. Atšķīrās tikai laucinieku un pilsētnieku apavi. Lauku cilvēki vairāk staigāja vīzēs, pastalās, kurpes vai zābakus apaujot svētkos, savukārt pilsētnieki kurpes valkāja ikdienā. Apavu izvēli noteica mode un sociālā piederība. Bieži mode darījusi pāri kurpju valkātāju pēdām, tomēr cilvēki skaistuma dēļ cietuši.
Muzejā aizkrauklietes koncertkurpes
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā seniem un ne tik seniem apaviem pilna lielā pūralāde. Te var pārlūkot kurpju modi aptuveni simt gadu garumā. Muzejā savāktas un glabājas liepu lūku un auklu vīzes, ādas pastalas, koka tupeles, kurpes un zābaki, ko reiz valkājuši Kokneses, Skrīveru, Pilskalnes, Mazzalves un citu Aizkraukles rajona pilsētu un pagastu ļaudis. Kurpes muzejam atdevuši arī dejotāji un teātra spēlētāji.
Lādē glabājas arī dziedātājas, Aizkraukles mūzikas skolas ilggadējās vokālās pedagoģes aizkrauklietes Ksenijas Zelmenes koncertkurpes, kuras 20. gadsimta trīsdesmitajos gados darinātas pēc pasūtījuma kādā Rīgas apavu darbnīcā.
Viss vecais atgriežas
Ļoti interesantas ir koka klikatas, kādas valkā kara un vēl pēckara laikā. Tolaik apavus bija grūti dabūt, tāpēc prasmīgākie amatnieki tos taisīja paši. Zole sastāvēja no diviem koka gabaliem. Lai tā locītos, abi koka gabali zem pirkstiem bija sastiprināti ar ādas strēmeli. Pie kājas zoli stiprināja ar auklām vai ādas strēmelēm. Prasmīgākās rokdarbnieces stiprinājumiem auda glītas prievītes, bet puiši zoles izrotāja dažādiem ornamentiem.
Pētot kurpju rašanās vēsturi un to attīstību, kā arī muzeja lādes saturu, secinu, ka pēdējos piecdesmit gados apavu modē nekas jauns nav izgudrots. Mūsdienās izmanto tos pašus dizaina elementus, ko pirms viena un vairākiem gadu simtiem.
