Staburaga pagasta “Skudras” glabā kādu latviešu kultūrvēstures gaišo stīgu — atmiņas par komponistu, diriģentu un pedagogu Pēteri Barisonu.
Staburaga pagasta “Skudras” glabā kādu latviešu kultūrvēstures gaišo stīgu — atmiņas par komponistu, diriģentu un pedagogu Pēteri Barisonu. Tagad māja, kuras otrajā stāvā iekārtotas komponista piemiņas istabas, pieder staburadzietēm Jadvigai Bukšai un viņas meitai Edītei Zemešai.
Nopērk muzeju
“Te ir tikai tās lietas, kuras piederējušas Pēterim Barisonam laikā, kad viņš te dzīvoja un saimniekoja,” stāsta Jadviga Bukša. Viņa savulaik māju nopirkusi no komponista dēla Gunāra Barisona, kurš arī tagad bieži viesojas tēva mājās. “Viņš strādā mūzikas skolā Jēkabpilī un izskatā ļoti līdzīgs tēvam,” piebilst tagadējā “Skudru” saimniece. “Gunārs dzimis 1946. gadā un savu tēvu nemaz neatceras, jo Pēteris Barisons nomira, kad dēlam bija tikai gadiņš.”
Memoriālajā piemiņas dzīvoklī viss glabā atmiņas par tiem laikiem, kad te saimniekoja Barisonu dzimta. Istabas ir paša komponista krāsotas, te nekas nav mainīts. Pie loga novietots galdiņš un Pētera Barisona gatavots krēsls, tas veidots no bērza klucīšiem. “Tagad apkaime krūmiem un kokiem aizaugusi, bet savulaik pa logu bijis redzams pat Daugavas krasts,” stāsta Jadvigas kundze. “Te bija komponista mīļākā darbavieta. Skaistais skats iedvesmoja, un te tapa viņa mūzika.”
Pētera koris
1904. gada 18. aprīlī “Skudrās” kārts šūpulis Edes un Mārtiņa Barisonu vienīgajam dēlam Pēterim. Vēlāk dienasgrāmatā viņš apraksta, kā, mātei brunčos ieķēries, gājis līdzi visās gaitās. Māte ir liela dziedātāja, un tas arī dēlēnā modina alkas pēc mūzikas. Piecu gadu vecumā mazajam Pēterim pašam ir savs “koris” — viņš dārzā diriģē ābeles. Kaimiņi, pamanījuši puikas dīvaino plātīšanos, vecākiem bilduši: vai tik tas puišelis nav sajucis!
Pirmā pasaules kara laikā ģimene mājas pamet un dodas bēgļu gaitās uz Kurzemi. Staburaga un Sunākstes pagastā notiek lielas kaujas, daudzas ģimenes paliek bez pajumtes. Arī Barisoni, 1918. gadā atgriežoties dzimtajās mājās, ierauga vien postažu un krāsmatas. Pēc Pētera projekta uz vecās mājas pamatiem divdesmitajos gados ģimene uzbūvē jaunu ēku, kurā dēls vislielākās ērtības paredzējis mātei un tēvam.
Sieva no Vecpiebalgas
Māte dēla audzināšanā allaž ir noteicēja, puisis aug diezgan kautrīgs — pie svešiem istabā iet tikai līdz slieksnim, pret durvju stenderi atbalstījies, arī izklāsta savu sakāmo. Laikam jau teikšana mātei ir arī līgavas izvēlē, jo dēls sievu mājās pārved tikai pēc mātes nāves 1943. gadā.
Ar Elzu Pēteris iepazīstas savā vadītajā korī, kurā viņa dzied. Elzas Reinsones, vēlāk — Barisone, dzimtā puse ir Vecpiebalga. Savulaik viņa pat esot ganījusi govis brāļiem Kaudzītēm. Kopš 12 gadu vecuma Elza dzīvo Rīgā, tur arī iepazīstas ar savu nākamo vīru.
Jadvigas kundze atceras, ka Elza bijusi smalka dāma ar īstu rīdzinieces šarmu. Pat dārzu ravējot, zem vecajiem brunčiem allaž valkājusi otru drēbju kārtu — ja nu kāds viesis ierodas, nevar tak” neglīta rādīties!
Mūzika savam orķestrim
Pēteris Barisons mācījies Ernesta Vīgnera fonoloģijas institūtā, pēc tam Latvijas valsts konservatorijā pie Jāzepa Vītola.
Viņa profesionālā saistība ar mūziku sākas mazliet agrāk — divdesmitajos gados viņš vada jaukto kori Sēlpils Raiņa klubā, viņa darbu pirmatskaņotājs ir Sēlpils pūtēju orķestris. Vēlāk diriģēti kori Rīgā, Pēteris Barisons strādā arī Latvijas valsts konservatorijā par pasniedzēju.
1947. gada 24. jūnijā Dziesmu svētkos Vīgantes parkā diriģē pats komponists. Pēc gada Vispārējos latviešu dziesmu svētkos pirmo reizi skan Pētera Barisona komponētais darbs “Dziesmai šodien liela diena”, kas vēlāk kļūst par svētku himnu. Paša mūzikas autora tad vairs nav šajā pasaulē. Te paliek tikai viņa atstātais bagātais mantojums — mūzika simfoniskajam orķestrim un koriem, instrumentālā mūzika, tautasdziesmu apdares un citi skaņdarbi.
Pēdējie ziedi mātei
“Pēdējais ieraksts komponista dienasgrāmatā tapis viņa pēdējā — 43. dzimšanas dienā. Pēteris Barisons mirst 1947. gada 13. jūlijā,” stāsta Jadviga Bukša. “Vēlāk viņa sieva Elza stāstīja, ka vīrs šīs dienas rītā pamodās satraukts. Stāstīja, ka sapnī redzējis mirušo māti, viņa esot atbraukusi dēlam pretī uz Sēlpils staciju. “Jāved ziedi mātei,” teicis viņš. Pagalmā pie šķūņa velosipēdam pārtrūka ķēde, Elza uzskatīja to par sliktu zīmi un centās pierunāt vīru nebraukt. Viņš palicis pie sava.
Vēlu vakarā Elza, ilgi vīru mājās nesagaidījusi, devās viņu meklēt. Tumsā Sēlpils kapsētā aptaustījusi kapu kopiņu, ziedu tur nebija. Atpakaļceļā uz gājēju takas atradusi Pēteri mirušu. Viņam bija slima sirds.”
Bēru vainags neapput
Pēc Pētera Barisona nāves sieva krāj un glabā visu, kas saistījies ar vīra piemiņu. Arī tagad istabās apskatāmas afišas no tālajiem gadiem, sienu rotā bēru vainags, kurš vīts no ozolzariem. “Tas te ir vairāk nekā pusgadsimtu, un apmeklētāji bieži jautā, kāpēc tas nav apputējis,” saka Jadvigas kundze. “Nemaz tik čakla neesmu un vainagam putekļus neslauku, bet tas tiešām brīnumaini labi saglabājies un putekļus nepievelk.”
Pērkot pusi mājas, jaunā saimniece savulaik vienojas, ka te saglabās muzeju. Vēlāk par otras mājas daļas īpašnieci kļūst viņas meita. Oficiāli muzejs “Skudrās” dibināts 1974. gadā, tolaik Jadvigas kundze paralēli zootehniķes darbam kolhozā strādā arī muzejā par gidi. “Juku laikos” muzejs pastāv tikai pēc saimnieku iniciatīvas, tagad Staburaga pagasta padome Jadvigas kundzei maksā arī algu.
Drauga portrets pēc atmiņas
Viesi muzejā gan pārsvarā ierodas vasarā, un viņiem Jadvigas kundze var pastāstīt daudz interesanta. Vairākus gadus viņa dzīvojusi komponista ģimenei kaimiņos, pazinusi viņa sievu Elzu, kura atstājusi daudz interesantu stāstu. Vēl tagad kaimiņos dzīvo arī komponista krustmeita Velta Vitkovska.
Jadvigas kundze atminas arī komponista portreta, kurš nu rotā memoriālās mājas gaiteni, tapšanas laiku. 1974. gadā to pēc atmiņas glezno Pētera Barisona draugs Jānis Zariņš. Viesojoties muzejā, viņam nepatīk iepriekšējais portrets, jo tajā komponists izskatoties svešs. Viņš uzglezno citu — tādu, kādu savu draugu atceras.
***
“Vietā, kur viss glabā atmiņas par Pēteri Barisonu, ir īpaša aura — arī es to jūtu. Te allaž ir klusi un mierīgi, bieži te nāku tāpat vien, atpūsties un atgūt spēku,” saka Jadvigas kundze.
***
Izziņa.
Pēteris Barisons sacerējis divas simfonijas, simfoniskās poēmas “Līgo” un “Teika”, simfoniskās svītas “Ziedu vija” un “Bērnības rīti” un daudzus citus darbus — “Latvju rapsodija” klavierēm ar orķestri, kantātes, instrumentālo kamermūziku, solo un kora dziesmas. Populārākā no tām — “Dziesmai šodien liela diena” — tapusi 1947. gadā.
