Daudzeses pamatskolas 7. klases skolniece Laila Upmale brīvajos mirkļos raksta dzeju. Ja skolotāja atļauj, arī domrakstus viņa raksta vārsmās.
Daudzeses pamatskolas 7. klases skolniece Laila Upmale brīvajos mirkļos raksta dzeju. Ja skolotāja atļauj, arī domrakstus viņa raksta vārsmās.
— Man grūti pateikt, kas nosaka tēmas izvēli, taču rakstu par rūķīšiem, vēju, mīlestību, bēdām, tumsas spēku, — saka Laila Upmale. — Tie ir mani tā brīža pārdzīvojumi. Iedvesma parasti atnāk, kad esmu viena, pilnīgā klusumā. Tad, šķiet, vārdi paši virknējas pareizajā secībā, un atliek tikai tos pierakstīt.
Laila uzskata, ka pēc dabas ir romantiķe, kura meklē līdzsvaru starp savām emocijām. Ja pašai ir labs garastāvoklis, dzejoļi izdodas mazliet skumji. Ja bēdīgs — priecīgi.
— Sajūtas līdzīgas, kad starp bieziem, pelēkiem lietus mākoņiem izspraucas saules stariņš, — apgalvo Laila. — Ja prātā gaišas domas, dzīvot kļūst vieglāk.
Lailas dzejoļiem parasti ir daudz pantu. Pirmajam viņas uzrakstītajam dzejolim “Ašie rūķu brāļi” tādu ir 13.
Ja skolotāja ļauj izvēlēties, kādā formā drīkst iesniegt domrakstu, Laila parasti izvēlas dzeju.
— Tā man patīk labāk, jo dzejā domu varu pateikt daudz precīzāk, — viņa saka.
Lailas dzejoļus pirmā izlasa mamma. Viņas viedoklis meitenei ir ļoti svarīgs. Reizēm vārsmas rāda draudzenēm. Aizraušanās ar dzeju noder arī tad, kad jāraksta apsveikumi.
***
VĒJŠ
Atceries, kad satiku tevi,
Ieraudzīju, noskūpstīju.
Pie jūras zilās, debess tumšās,
Saules stariem atstarotās.
Es dzirdēju vēju,
Kas klusi man paslīd garām,
Mīļus vārdus man ausīs nepasacīdams,
Tikai matus maigi noglāstīdams.
Pienāk tumsa, un debess ir klusa,
Tikai lielais mēness un spožās zvaigznes
Klusi man ausīs vēl čukst:
“Vai tu viņu redzi, vai tu viņu mīli?”.
Mana mīlestība nav iespējama,
Jo tā aiziet un atkal atnāk,
Un tā viņa ceļo,
Bet vējš man būs vienmēr acuraugs.
***
ZVAIGZNES
Es jautāju sev, vai mīli,
Es jautāju tev, vai jūti,
Es prasu visiem, vai redziet
Mirdzošās zvaigznes debesīs?
Tās tumsībā plaukst kā rozes,
Bet dienā novīst kā neļķes,
Tās noplūkt nevaru nemaz,
Tikai domās tās iemirdzas.
Zilgantumšajās debesīs,
Kur zvaigznītes mirdzoši spīd,
Tur mīlestība atplaukst kaila,
Un bērni rotaļās grib iet.
Tomēr nakts ir tumša,
Un debess ir klusa,
Laiks ir gulēt.
Vai tiešām nevaru tās noplūkt,
Tikai caur logu lūkot?
