Ja dzīve ir — bez tulznām baltas rokas, bez rētām sirds, bez sāpēm pieskāriens.
Ja dzīve ir — bez tulznām baltas rokas,
Bez rētām sirds, bez sāpēm pieskāriens,
Es labāk ciešu Prometeja mokas
Un mūka cellē atkal esmu viens.
Ja dzīve ir — no rīta pamostoties,
Nezināt, kur būsi vakarā,
Tad, tādai dzīvei akli atdodoties,
Labāk nogrimt aukstā atvarā.
Ja dzīve ir — bez ērkšķiem roze salda
No rīta, dienā un vēl aizmiegot,
Es nevēlos pat kripatu no galda,
Starp debesīm un zemi dzīvojot.
Vien dzīvei tai, kas mīlestībai mostas,
Kas bārenim spēj silti uzsmaidīt,
Es gribu celties, noskūties un posties,
Un savu sirdi trimdā neaizdzīt.
