Skrīverietes Antras Galvanovskas ģimenes mīlulis ir zaķis Čipo, kuru pirms diviem gadiem atraduši kartupeļu laukā. Nu garausis iejuties mājās un ir labākais rotaļu biedrs trim ģimenes atvasītēm.
Skrīverietes Antras Galvanovskas ģimenes mīlulis ir zaķis Čipo, kuru pirms diviem gadiem atraduši kartupeļu laukā. Nu garausis iejuties mājās un ir labākais rotaļu biedrs trim ģimenes atvasītēm.
Vecmāmiņas izauklēts
Meža garausis skrīveriešu mājās ienācis aizpagājušajā rudenī. Antra Galvanovska stāsta — kartupeļu laukā četri zaķēni izkratīti cauri kartupeļu racējam. Lasot kartupeļus, ieraudzījuši, ka vienā vietā kustas zeme, un nodomājuši, ka droši vien tur paslēpusies kāda pele. Kad atrausuši zemes pikas, ieraudzījuši četrus mazus zaķēnus. “Katrs bija tikai mazas dūrītes lielumā,” atceras saimniece. “Divi zaķēni bija beigti, un viņus turpat lauka malā apglabājām, bet divus pārnesām mājās.”
Rūpes par garaušiem uzņēmusies Antras māte Mētra. Arī tagad ģimenē smej — zaķis ir mūsu atvests, vecmāmiņas izauklēts. Antra gatavoja piena maisījumus mazajam dēlēnam, bet vecmāmiņa allaž pamanījās kādu “pilīti” noliet arī zaķēniem. Mazie baroti ar pipetīti, un zīdaiņiem domātie saldie piena maisījumi viņiem itin labi garšojuši. Lai kā pūlējušies, viena zaķenīte neizdzīvojusi.
Nesmādē cepumus un magoņmaizītes
Brašajam zaķu puisim, kuru nodēvējuši par Čipo, barības izvēlē izveidojušies savi paradumi, jāatzīst, kārtīgam zaķim ne sevišķi piemēroti. “Viņa mīļākais ēdiens ir magoņmaizītes un cepumi,” stāsta vecmāmiņa. “Arī no piena Čipo neatsakās, bet burkānus un kāpostus neēd. Pat rīvētus ne.” Antra smej, ka veikalā, pērkot cepumus, pārdevējas mēdzot pajautāt — vai tie būs zaķim? Garausim garšo arī kartupeļi, tikai viņš neēdot ar mizu vārītos.
Padzirdējusi, ka zaķim jāgrauž zari, lai mazliet padilst zobi, Mētras kundze viņam sagādājusi ābeļu zarus. Šo garaušu iecienīto gardumu Čipo neuzskata par ievērības cienīgu ēdamo, viņš labāk nogaršo mazo saimnieču lego klučus. Sak”, zobiem pietiekami labi, turklāt glīti!
Zaķis nesmādējis veterinārajā aptiekā pirkto barību trušiem, delikatese viņam ir arī pienenes. Rudenī, kad zaļie pieneņu pudurīši jau kļūst par retumu, to meklēšanā piedaloties pat kaimiņi — tiklīdz kāda pienene atrasta, to nes uz kaimiņmājām zaķim.
Pats lec uz pannas
Garausis ir ļoti ziņkārīgs un ātri apguvis daudzas lietas, kuras nu visi uzskata pašas par sevi saprotamas. Kad saimniece gatavojusi ēst, Čipo, ziņkārības dzīts, pats grasījies uz pannas lēkt.
Ilgs laiks pagāja, kamēr viņš iemācījās kāpt pa kāpnēm. “Sākumā zaķa pūliņi nokļūt otrajā stāvā beidzās ar lielu blīkšķi. Viņš krita tā, ka visa māja rībēja,” atceras Mētras kundze. “Nu jau tā vairs nav problēma — kur bērni, tur zaķis, tenteru tenteriem visur līdzi. Reizēm gan mājās sākas tāds jampadracis, ka siksna vajadzīga gan bērniem, gan zaķim. Parasti joņošana beidzas, kad zaķis ir tik piekusis, ka elso vien.”
Kā rādīdams, ka saimniece runā patiesību, Čipo soli solī cilpo pakaļ abām meitām Simonai un Samantai Montai. Svešiniekus viņš tikai aposta, tad atkal atgriežas pie savējiem. Ej nu sazini, vai mūsdienās visiem var uzticēties — bez vārdiem demonstrē garausis.
Jampadracis ar zaķi
Antra atzīst, ka bērniem zaķis ir gluži kā aukle. Kopā viņiem ir jautri, arī divgadīgais Guntars Edžus labprāt iesaistās tādos jampadračos. Čipo jau mazs rādījis apskaužamu cilpu mešanas prasmi, un arī tagad viņam ir tik ugunīgi apgriezieni, ka bērni teju līdzi tiek. Kad neviena mājinieka nav, arī garausis mierīgi guļ.
Saimniece stāsta, ka Čipo labprāt guļ gultā — pagriežas uz vieniem, uz otriem sāniem, izstiepjas. Viņš arī uzmanīgi vēro televizoru. Ja gadās aizsnausties un drīz atskan blīkšķis, mājiniekiem skaidrs — zaķis atkal no gultas izkritis…
Papardes zieds visiem
Lielākās blēņas Čipo sastrādājis, kad pie vecmāmiņas ciemojusies draudzene no Cesvaines. Aizbraukusi mājās, viņa zvana: “Manas blūzītes piedurknei tāds interesants ornaments. Zaķītis pacenties…”. Mētras kundze atklāj, ka visas drēbes zaķim nemaz negaršo, tikai ļoti labas kvalitātes, bez sintētikas piejaukuma. Arī tapetes viņš graužot.
Pērn, pašā Līgo vakarā, Čipo pamanījies doties papardes zieda meklējumos — izgājis ārā un aizcilpojis. “Jaunie bija devušies uz “Ziņģi” Aizkrauklē,” atceras vecmāmiņa. “Pamanīju, ka zaķis pazudis, un ar velosipēdu joņoju viņu meklēt. Pa to laiku arī mazdēlam savs “papardes zieds” — viņš ticis pie medus burkas un nomālējies no galvas līdz kājām.”
Tā gan neesot bijusi vienīgā reize, kad Čipo devies laimi meklēt. Kādā rītā viņš izbēdzis no garāžas, kurā zaķi vienmēr laiž izskraidīties. Saimniece kreņķējusies, bet pēcpusdienā Čipo pats ieradies mājās. Pacietīgi sēdējis pie garāžas durvīm, līdz kaimiņi jautājuši, kāpēc zaķi nelaižot mājās. Ikdienā pastaigas vienatnē Čipo ir liegtas. Mazu zaķēnu nesuši ārā, ievietotu papagaiļa būrītī, bet nu viņš to gandrīz pāraudzis.
“Došu mūža maizi”
“Mūsmājās interesanti dzīvnieki apmetas,” atklāj Antra. “Kaķene Pūce agrāk nesa mājās peles un slēpa zem paklāja. Savulaik mums bija arī papagailis, kurš istabā ielidoja pa atvērtu logu un te arī palika. Vasarā katru vakaru vienā laikā ezis nāk dzert pienu — ja laikus nav ieliets, grabinās pa traukiem.”
Mētras kundze bilst, ka nu zaķis jūtas kā īstens mājas saimnieks un pat iekausta kaķenīti Pūci. Antra atklāj, ka dažkārt paziņas pa jokam jautājot, kad būšot zaķa cepetis. Vecmāmiņa tad dusmīgi atcērtot: “Kāds cepetis! Es tam zaķim mūža maizi došu!”.
