Aizkrauklietei Emīlijai Laizānei šonedēļ nosvinēta 65 gadu jubileja. Lai arī Emīlijas kundzei savas ģimenes nav, viņa nekad nejūtas vientuļa.
Aizkrauklietei Emīlijai Laizānei šonedēļ nosvinēta 65 gadu jubileja. Lai arī Emīlijas kundzei savas ģimenes nav, viņa nekad nejūtas vientuļa.
Katru dienu viņas vienistabas dzīvoklītī iegriežas kāda bijusī kolēģe vai brālis Eugēnijs un viņa sieva Berta. Tāpēc dzimšanas dienā ciemiņi nāca un gāja, arī “Staburags”.
Dzīvoklis kā bibliotēka
— Ko gan par mani, vienkāršu cilvēku, varat daudz uzrakstīt? — jubilāre man kautrīgi jautāja, tomēr tikšanos neatteica.
Par katru no mums liecina mājoklis, kurā dzīvojam. Emīlijas Laizānes vienistabas dzīvoklis atgādina bibliotēku, jo gar sienām līdz griestiem plaukti ar grāmatām latviešu un krievu valodā. Daudz istabas puķu un gaumīgu rokdarbu, jo jubilāre ir liela adītāja un skaistu suvenīru cienītāja.
No laukiem uz rūpnīcu
Emīlijas dzimtas saknes ir Preiļu rajona Riebiņu pagasta “Leiniškās”. Abi ar brāli auguši ticīgā ģimenē, bet pēc vidusskolas beigšanas Emīlijai nācās būt par ciema padomes priekšsēdētāju, tāpēc ceļš uz baznīcu bija slēgts.
Kopš 1969. gada Emīlijas kundze ir aizkraukliete, jo, brāļa aicināta, pārcēlās uz jauno pilsētu un sāka strādāt telefona aparātu rūpnīcā. Vispirms bija strādniece, tad 24 gadus — līdz pensijai — meistare.
Tagad ceļo atmiņās
— Tas bija skaists laiks. Bijām draudzīgs kolektīvs, un mūs vienoja kopīgs ceļošanas prieks. Atvaļinājumos braucām pa visu Padomju Savienību. Bieži vien arī darba laikā — beidzām piektdien pirmo maiņu, autobusā iekšā un prom līdz pirmdienas otrajai maiņai. Tādi izbraukumi bija pa Latviju.
Man ar to dienu fotogrāfijām pilns plaukts. Katrā kastītē kāds skaists, neaizmirstams ceļojums. Kad tagad tās pārcilāju, jūtos, it kā atkal tur būtu bijusi. Ap sirdi kļūst gaišāk, — atzīst jubilāre.
Tagad dārzs un rokdarbi
Laiks steidzas, un enerģiskā rūpnīcas meistare sasniegusi pensijas gadus, ir problēmas ar veselību, bet Emīlijas kundze par to nekad nesūrojas.
Vasaras viņa kopā ar brāļa ģimeni dzīvo “Ziedos”, kur abiem blakus uzceltas vasarnīcas. Tur pēdējos dzīves gadus pavadījuši arī viņu vecāki. Tagad viņi atdusas pie pārējās dzimtas — Riebiņu kapsētā. Aizkrauklieši pie viņiem brauc kapusvētkos un citās atceres dienās.
Emīlijas kundzei ļoti patīk adīt džemperus un jakas. Visi draugi un radi jau esot “apadīti”, bet tas nekas. Īpaši interesanti adīt kādu sarežģītu rakstu, kad jaka gatava, gandarījums jo lielāks.
— Pensija nav liela, ja nepalīdzētu brāļa ģimene un Aizkraukles sociālais dienests, kurš man piešķīra aprūpētāju un arī materiāli palīdz, grūti man klātos. Bet pasaulē labu cilvēku daudz, un Dievs vienmēr gādā par mums, — saka Emīlijas kundze. Piepilda mātes vēlēšanos
— Brīžos, kad esmu viena, atmiņās kavējos tajos laikos, kad vecāki vēl bija dzīvi. Nosvinējām ar baznīcas svētību viņu zelta kāzas. Tomēr viens notikums man sirdī iespiedies visdziļāk. 1984. gadā mātei bija 70 gadu jubileja. Jautāju, kādu dāvanu viņa vēlētos?
“Aizej, meitiņ, uz baznīcu un izsūdzi grēkus. Tā man būs vislabākā dāvana!”. Abas toreiz raudājām, nu, to atceroties, raudu atkal. Es piepildīju mātes vēlēšanos, un no tā laika, tāpat kā bērnībā, staigāju kristietes ceļus, — stāsta Emīlija Laizāne.
