Jau paaugušies skolēni viņu pazīst kā Karlsonu, ar kuru kopā ne viena vien zaptes burka izēsta, kādreizējiem mazuļiem viņa asociējas ar Cāli.
Jau paaugušies skolēni viņu pazīst kā Karlsonu, ar kuru kopā ne viena vien zaptes burka izēsta, kādreizējiem mazuļiem viņa asociējas ar Cāli. Protams, tā ir koknesiete Inguna Strazdiņa! Cilvēks, kuru var tikai apskaust enerģijas, atraktīvuma un labās humora izjūtas dēļ. “Diezgan ilgi velku bultu, bet, kad šauju ārā, no manis daudz ko var sagaidīt. Apkārtējie gan apraduši, ka varu būt diezgan asa,” atklāti sevi raksturo kultūras nama vadītāja un režisore.
Viena no Ingunas rakstura īpašībām, ko atklāju jau sarunas sākumā, ir atklātība. Kā uzminējusi manas domas, pati režisore bilst — tā ir īpašība, kuras dēļ nereti apdedzinājusies. “Dažreiz man būtu jādod pa muti. Kad ir grūti, nešķiroju cilvēkus, kam varu bēdas izsūdzēt, un reizēm tas sāpīgi nāk atpakaļ. Ar laiku to iemācies un vismaz otrreiz ar to pašu neapdedzināsies,” saka viņa.
“Man jādara kaut kas cits”
— Visa jūsu dzīve bijusi saistīta tikai ar kultūru?
— Mani vecvecāki ļoti negribēja, lai mācos par kultūras darbinieci, kaut gan mani tas interesēja. Pļaviņu mūzikas skolā mācījos vijoles klasē, bet to nepabeidzu, jo sapratu, ka šis mūzikas instruments mani vairs neinteresē, un jau skolas laikā sāku spēlēt teātri. Kokneses dramatisko kolektīvu tolaik vadīja Raimonds Kugrēns, un tā viss sākās. Esmu spēlējusi arī Aizkraukles tautas teātrī un mazajā teātrī.
— Teātris arī pamudināja izvēlēties profesiju?
— Izvēlējos kaut ko līdzīgu, beidzu vecāko pionieru vadītāju skolu. Kādu laiku strādāju pionieru namā Aizkrauklē, tagad tas ir Bērnu un jauniešu centrs. Vēlāk sapratu, ka jāiet mācīties tālāk, un abas ar draudzeni iesniedzām dokumentus Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Draudzene iestājeksāmenā iegāja viena, bet es, stāvot aiz durvīm, pēdējā brīdī pārdomāju. Sapratu, ka negribu būt tāda pedagoģe, kura stāv klases priekšā un pedantiski māca bērnus, man jādara kaut kas cits. Pēc gada iestājos Latvijas Konservatorijas neklātienes nodaļā, kad pabeidzu, tā jau bija pārdēvēta par Mūzikas akadēmiju. Vecāmāte ar mammu tikai pasmējās — mēs tev aizliedzām, tomēr tu vienalga pie tā atgriezies.
Pielīp vecmāmiņas stiķi
— Cik ilgi jau vadāt savu kolektīvu?
—Teātris Koknesē spēlēts sen, bet ar pārtraukumiem. Šī grupa kopā pulcējās 1992. gadā, es to vadu jau devīto gadu. Kokneses amatierteātrī atkal sāku spēlēt, kad man piezvanīja toreizējā kultūras nama vadītāja Kornēlija Reisnere un teica: “Inga, glāb! Aizgājusi Lavīzes lomas tēlotāja, un pēc mēneša ir pirmizrāde.” Aizsitu kārtējo “caurumu” un tā paliku teātrī. Kolektīvu kādu laiku vadīja Tomass Cīrulis, vēlāk Ramona Liepiņa, tad teātris palika bez režisora. Jura Kalvišķa iedrošināta, mēģināju un uzņēmos režisores darbu. Sāku tikai ar pieaugušajiem, tad sapratu, ka nav maiņas, un izveidoju bērnu teātri.
— Vai jūsu ģimenē teātri spēlēt ir tradīcija?
— Nē, tas nevienam nav interesējis, lai gan manai vecmāmiņai bija interesanti stiķi, un viņa mājās teātri rādīja. Jokoja ar vectēvu un visādus podus gāza. Kad biju pavisam maza, abas noslēpāmies vannasistabā, un viņš mūs ilgi meklēja, sauca. Kamēr viņš izgāja ārā, mēs abas jau sēdējām istabā. Vecāmāte bieži dziedāja, un viņā bija tāda teatrāla dzirksts.
Reiz vecāmāte ietinas baltā palagā un ar Bībeli rokā staigā pa māju, dziedādama: “Dievs kungs ir mūsu stiprā pils…”. Vectēvs pārbijies — kas notiek! Domā, ka vecāmāte “nojūgusies”. Viņai bija tādi gājieni, un laikam tas trakums ir arī manī.
Trešais bērns vecvecākiem
— Jūsu tuvākie cilvēki ir vecvecāki?
— Esmu izaugusi kā trešais bērns saviem vecvecākiem un uzskatu viņus par saviem vecākiem. Arī tagad pie opīša dzīvoju, un abi cenšamies to līdzāspastāvēšanu spodrināt. Lai gan man ir citas intereses un viņš ir vecs, tomēr skaidri domājošs cilvēks ar saviem uzskatiem. Vectēvs dzimis 1917. gadā, vecāmāte nomira pirms diviem gadiem 93 gadu vecumā. Viņiem esmu ļoti lielu pateicību parādā, protams, arī mātei.
— Kāpēc nedzīvojāt pie vecākiem?
— Mammai piedzimu ļoti jaunai, tāpēc par mani rūpes uzņēmās vecvecāki. Es pat īsti neesmu pajautājusi, kāpēc tā, man to negribējās zināt. Par savu māti nevaru teikt nevienu sliktu vārdu. Kad paaugos, mūsu attiecības nostabilizējās, viņa man vienmēr palīdzēja gan finansiāli, gan ar padomu, palīdzot izkļūt no sarežģītām situācijām. Mana mamma bija ļoti gudra sieviete, viņa augstskolu beidza ar izcilību. Viņa man vienmēr bija tuvumā, īpaši pēdējos gadus. Ja vēzis viņu nebūtu sagrauzis, viss būtu bijis kārtībā… No mammas esmu mantojusi pasaules apceļošanas “slimību”, viņai patika braukt, un viņa daudz redzēja.
— Jūs esat daudz ceļojusi?
— Katru gadu kaut kur cenšos aizbraukt, šogad būs kā nevienu gadu. Martā došos uz Itāliju, ceļazīme ir palēta, jo komforta līmenis zemāks. Mani tas neuztrauc — ja ir, kur izstiepties un muti nomazgāt, es varu braukt! Pirms Jāņiem kopā ar Kokneses pūtēju orķestri dosimies uz Somiju, uz Hanzas dienām, ar Kokneses teātri un draugiem jūnija beigās brauksim uz Horvātiju. Šovasar vēl ar bērnu teātri dosimies ekskursijā uz Poliju.
“Tā nebūs, vecīši!”
— Par skolotāju nekļuvāt, tomēr jūsu darbs saistīts ar bērnu mācīšanu. Kā ar viņiem saprotaties?
— Man nepatīk, ja bērni mani sauc par skolotāju vai režisori. Saku — sauciet mani par Ingu, bet tas nenozīmē, ka varēsiet man uz galvas kāpt. Nekā, vecīši, tā nebūs! Daži brīnās, taču es domāju, ka ne jau no tā, vai tevi uzrunā vārdā vai sauc par skolotāju, atkarīga savstarpēja sapratne. Mani mazie aktieri mēdz būt baigie bosiki, tomēr es zinu, ka vienmēr uz viņiem varu paļauties.
Arī pati esmu bērna prātā, tomēr ir lietas, kuras es nesaprotu. Piemēram, visatļautība reizēm ir tik liela, ka man trūkst padoma. Katram ir savas labās īpašības, nevienā cilvēkā nav tikai sliktais.
Uzsūc tikai vajadzīgo
— Kāda jūs bijāt bērnībā?
— Ļoti nepaklausīga nebiju, jo mani mazliet ierobežoja tas, ka mans vectēvs Ādams Gavrovskis bija kolhoza priekšsēdētājs, un īpašas “ziepes vārīt” nedrīkstēju. Biju paslinka mācībās, matemātika un fizika vispār bija bieds, patika literatūra un krievu valoda. Iesaistījos pašdarbībā, bet klasē barvede nebiju. Skolas gados kā švammīte uzsūcu to, kas man bija vajadzīgs.
— Arī tagad protat atšķirt mazsvarīgo no būtiskā?
— Nesen atklāju, ka bez mūžīgās muldēšanas un priekšā būšanas varu arī ko citu, piemēram, zīmēt. Kolēģe teica, ka gribot apgleznot stiklu, iesaucos — es arī, tikai nemāku zīmēt! Iestājāmies Aizkrauklē kursos, un sākumā bija tā — zīmēju svītriņu un piecas reizes izdzēsu, tomēr beigās izdevās. Vēlāk pie Ineses Dembovskas iemācījos apgleznot zīdu, un tagad tas man ir sirdsdarbs mājās. Kad iet grūti vai jānomierina nervi, uzvelku uz rāmja zīdu, mierīgi velku strīpiņas un domāju, ko un kā labāk izdarīt. Tas palīdz labāk nekā skaļa bļaustīšanās.
Mīlestībā praktiska
— Vidusskolas laiks saistās arī ar pirmo mīlestību. Kā bija ar jums?
— Kaut kas jau bija, kā nu bez tā. Tas lidojums nav gājis secen, lai kāds un kur tu esi. Tagad varbūt es to nemaz nenosauktu par mīlestību, bet bija ilgās telefona sarunas, tad jau bija lēti, varēja runāt. Vienīgais, kas man bija liegts — tālās ballītes uz Skrīveriem, Jumpravu, ar vilcienu pa naktīm, bet es arī pati nemaz neskrēju.
— Savā dzīvē esat izbēgusi posmu, kad jūtu dēļ jūk prātā?
— Mīlestības dēļ neesmu jukusi, laikam esmu pārāk praktiska. Neesmu satikusi vīrieti, kura dēļ būtu bijis vērts ziedot visu. Var patikt un simpatizēt, bet īsta “klikšķa” manā dzīvē nav bijis. Manā vecumā jau ir pavisam cits skats uz dzīvi. Reizēm domāju — varbūt vajadzētu mazuli adoptēt. Ja māte būtu dzīva un varētu pieskatīt, es varbūt to izdarītu, taču pašlaik ar savu aktivitāti, mūžīgo skriešanu un pat negulētām naktīm to diez vai varēšu apvienot.
Vēstule Karlsonam
— Pirmais, ar ko jūs atceras Aizkraukles rajonā, droši vien ir Karlsona loma?
— Kad sāku strādāt pionieru namā Aizkrauklē, es to pārņēmu no Dzintras Doreiko. Karlsona laiks bija ļoti interesants, braucu uz skolām, piedalījos dažādos pasākumos. Mūžam atcerēšos Neretu, kur bērni bija sanākuši ar zaptes burkām un mani baroja. Katrs ar karoti grib no savas burciņas iedot, jo Karlsonam taču ļoti garšo ievārījums. Neskatoties uz maniem apmēriem, katram ir norma, kuru var apēst. Pēc pasākuma jozu pie kultūras darbiniecēm — iedodiet siļķi, es vairs nevaru! Vēlāk pasākumos bērniem lūdzu, lai dod burciņu līdzi. Man kabinetā bija visāda lieluma zaptes burkas un ar kolēģiem vēl ilgi varējām zaptsūdeņus dzert.
Man ļoti patika tie vēstuļu kalni, ko bērni sūtīja Karlsonam, es tās ilgi glabāju. Tur bija viss kaut kas, bet vienu es atceros vēl šodien. Tā bija no Oškalna vai Odzienas puses un skanēja: “Karlson, tu zini, es agrāk pīpēju. Bet nu atmetu, jo arī tu nepīpē!”.
— Vai ir vēl kāda loma, kurā bijis tik ļoti jāiejūtas?
— Vienu brīdi biju Aizkraukles rajona mazo vokālistu konkursa “Cālis” “krustmāte”. “Talantu fabrikas” Elfa — Evita Sniedze no Bebriem — bija mans pirmais “cālis”. Cik lieli mani cāļi tagad izauguši, tikai es mūžam sena! Pati zinu laiku, kad ir jāaiziet un jādod vieta citiem, un tā bija arī ar “Cāli”. Ļoti daudz esmu sabiedrībā, tāpēc priecājos par brīvdienu, kad esmu mājās un varu veltīt laiku sev.
Sapņu zeme Grieķija
— Kā jūs atpūšaties no darba?
— Es ļoti daudz lasu, bet tagad tam varu atvēlēt maz laika. Saista skandināvu literatūras skarbums, ļoti patika H. Vasmu “Dinas grāmata”, vairākas reizes esmu pārlasījusi E. Gilberta grāmatu “Dzimtais akmens”. Agrāk ļoti daudz pirku un lasīju romantiskos “lubu” romānus, bet vēlāk sapratu, ka tā nav vērtība, kuru es gribētu saglabāt. Daudzas grāmatas esmu aiznesusi uz bibliotēku, jo ir cilvēki, kuriem tas interesē.
— Vai ir kāds sapnis, ko cerat īstenot?
— Ļoti gribu aizbraukt ekskursijā uz Grieķiju. Mana sapņu zeme bija Norvēģija, bet tur jau esmu bijusi, otrs sapnis ir Grieķija. Jau sāku plānot, kā to nākamgad īstenot. Noteikti zinu, ka mani neinteresē Amerika, tur es brauktu tikai tad, ja bez maksas vestu. Varbūt vienīgi uz Latīņameriku dotos. Vienugad biju Vācijā un Mongolijā, kura man ar savu primitīvismu palikusi atmiņā daudz vairāk nekā sterilā Vācija. Izmet tevi tuksnesī, dzīvo jurtā, skaties laukos, klīsti kalnos. Tā bija forša, kaut dārga ekskursija. Toreiz mamma finansiāli palīdzēja, sakot — brauc, bērniņ, gan jau “šmotkas” citreiz nopirksim.
— Uzskatāt sevi par optimisti?
— Tagad modē ir depresijas, bet es nezinu, kas tas ir. Kādreiz teicu — ja māc depresija, vajag piedzerties, tad otrā rītā būs citādas nedienas. Esmu enerģijas pārpilna, tomēr līdz laikam. Reizēm arī paraudu uz pleca. Loģiski, ka dažreiz nogurstu, un tad man palīdz grāmatas un apgleznošana. Aizbēgt no visa nevaru, jo man šis darbs patīk, arī pašvaldība allaž ir pretimnākoša un kultūras jomu ļoti atbalsta. Teātrī esmu ar sirdi. Vislabprātāk rakstītu scenārijus un būtu pasākumu režisore. Vienu zinu droši — mājsaimniece gan nekad dzīvē negribētu būt. Man patīk gatavot ēst, bet nezinu, vai to varētu darīt mūžīgi.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Inguna Strazdiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 15. decembris, Ogre.
IZGLĪTĪBA: augstākā — tautas svētku režisore, beigusi Latvijas Mūzikas akadēmiju.
NODARBOŠANĀS: Kokneses kultūras nama direktore, Kokneses amatierteātra un bērnu teātra “Jāņtārpiņi” režisore.
ĢIMENE: neprecējusies.
HOROSKOPA ZĪME: Tīģera gadā dzimis Strēlnieks.
VAĻASPRIEKS: grāmatu lasīšana, ceļošana.
