Valentīndiena ir vienīgie svētki, kurus svinēt arī katru mēnesi nebūtu par daudz.
Valentīndiena ir vienīgie svētki, kurus svinēt arī katru mēnesi nebūtu par daudz.
Kad gadi savirknējušies kā oļi garā virtenē, šķiet, mēs tikai mehāniski kā marionetes izpildām dzīvē lemtās funkcijas — ejam uz darbu, joņojam pa veikaliem, sēžam pie televizora, ēdam, guļam, bet jūtas kā balti mākoņi aizpeld garām.
Varbūt šie svētki ir tāpēc, lai katrs pateiktu pavisam vienkāršu vārdu: “Piedod!”, “Mīlu!”, “Gaidu!”, “Ceru!”. Vairāk jau nevajag.
Kādā interneta portālā aicināja sūtīt stāstiņus par mīlestību. Prātā palicis viens: viņi mīlēja viens otru, bet muļķīga kautrība liedza to pateikt. Savu dzīvi katrs savija ar citu un dzīvoja ar pusslodzes mīlestību. It kā pareizi, it kā kārtīgi, vien sirdī plēnēja gruzdošs ugunskurs. Nu atkal palikuši vieni, bet vārdi tik dziļi sirdī noslēpti, ka nenāk vairs pār lūpām… Dažkārt tas šķiet tik grūti izdarāms, it kā ar neasu cirvi būtu jāsaskalda milzu bluķis.
Rakstnieces Regīnas Ezeras mīlestības vārdus izlasījām tikai pēc viņas aiziešanas aizsaulē. Varam vien minēt: kā būtu, ja viņš tos būtu zinājis?… Mums palikusi vien himna mīlestībai — vēstules grāmatā “…pār izdegušiem laukiem skrien mans sapnis”.
Ir milzums pēc labiem vārdiem izslāpušo. Daudzi to teicējus meklē iepazīšanās portālos. Daži vai plīst no klientu pārpilnības — tajos jau reģistrēts vairāk nekā 30 tūkstošu apmeklētāju. Ja sirdij jau būtu patvērums, nenosistu laiku ar virtuālu pļāpāšanu.
Visu mīlētāju aizgādnis Valentīns kaut reizi gadā gan jauniem, gan veciem atgādina, ka patiesībā jau visu pasauli balsta Mīlestība.
