Es domāju, ka daudziem cilvēkiem, tāpat kā man, dzīve ir pārdomu un gaidīšanas laiks. Dažs varbūt mani pārpratīs, bet visur nākas kaut ko gaidīt.
Es domāju, ka daudziem cilvēkiem, tāpat kā man, dzīve ir pārdomu un gaidīšanas laiks.
Dažs varbūt mani pārpratīs, bet visur nākas kaut ko gaidīt. Cits gaida labāku laiku, cits algas pielikumu, jauna māmiņa savu pirmo bērniņu, bet kaut kur kāds, guļot uz nāves gultas, gaida, lai Dievs pieņem viņa dvēseli. Es gaidu, lai notiktu brīnums un maniem bērniem skolā būtu draudzīgāka vide.
Dīvaini, ka jau mazos cilvēkbērnos ir tik daudz negaidītu pārsteigumu. Atnāk bērns uz skolu stilīgi ģērbies — jauna mode! Visi nāk klāt, slavē, bet gadās viens, kurš pasaka, ko domā: “Kas nu tur īpašs!”. Pretī seko pārmetumi, apsaukāšanās tādiem vārdiem, kurus pat pieaugušais reti lieto. Es gan uzskatu, ka, ejot uz skolu (patālu no centra), nav jāģērbjas pēc modes, bet tā, lai būtu silti un ērti.
Citreiz pārnāk bērns no skolas un stāsta, ka skolotāja viņam iesitusi pa galvu. Paiet pāris dienu, un atkal tas pats, it kā par nepareizi izpildītu darbu. Māte vai tēvs iet uz skolu, prasa — kas un kā, bet rezultātā: “Ko jūs iedomājieties, esmu pedagoģe ar stāžu!”. Kam lai tic? Vai tiešām bērns sācis regulāri melot? Vecāku sapulcēs vienmēr paziņo, ka tas viss nāk no ģimenes. Bet, kāpēc izglītotiem vecākiem un vecmāmiņām arī izaug palaidņi? Klasē vienmēr ir mīluļi, bet kāds būs “melnā avs”. Atbilde viena un tā pati: “Jums jāmeklē psihologs!”.
Domāju, ka pusei skolas vajadzīgs psihologs. Es ar visiem esmu atklāta, tāpat arī mani bērni, taču par citiem mēs īsti nezinām, uz ko viņi ir spējīgi. Kā psihologs man palīdzēs? Iedos jaunu atmiņu, uzlabos veselību un atjaunos saticību ģimenē? Es izrunāšos, arī bērns izrunāsies, varbūt tajā brīdī kļūs vieglāk, bet mājās būs tā pati ikdiena. Bērnam ir jātic. Mēs, pieaugušie, arī bieži kļūdāmies.
Jūsu pastāvīgā lasītāja Aizkraukles pagastā (vārds un uzvārds redakcijai zināms)
