Skrīveru zinātnes centrā kolēģu pulkā un mājās ģimenes lokā 75. dzimšanas dienu šonedēļ svinēja centra vadošais pētnieks, habilitētais agronomijas doktors Arturs Antonijs.
Skrīveru zinātnes centrā kolēģu pulkā un mājās ģimenes lokā 75. dzimšanas dienu šonedēļ svinēja centra vadošais pētnieks, habilitētais agronomijas doktors Arturs Antonijs.
Pirms vairākiem gadiem kādu Zinātnes centra telpu rotājis uzraksts: “Kas ir zinātnieks? Vispirms — dzejnieks, tad filozofs un visbeidzot — zinātnieks.” Artura Antonija kolēģi atzīst, ka viņš precīzi atbilst šiem nosacījumiem.
Dreslera iedvesmots
Dzejnieks viņš ir vistiešākajā šī vārda nozīmē. Bērnībā, kad gājis ganos, pāršķirstot žurnālu “Atpūta”, pamanījis Dreslera smieklīgos zīmējumus un rīmes. “Man tādi pekstiņi patika, un arī es pamazām sāku dzejot ko līdzīgu. Vēl tagad ap pulksten pieciem no rīta, kad nenāk miegs, top panti. Publicējis gan nekur neesmu, jo nezinu, vai cilvēkiem tādi patiks. Tikai 70 gadu jubilejā šo to no saviem sacerējumiem nolasīju. Nesen izlasīju dzejoļu krājumu “Saldus saule” un aptvēru, ka mani darbi nav sliktāki par publicētajiem. Tāpēc, kas zina, varbūt kolēģu vēlējums izdot dzejoļu krājumu nākotnē arī piepildās.”
Piecas datorā, trīs pie izdevējiem
Rakstīšana Arturam Antonijam vienmēr labi padevusies. Viņš ir 12 grāmatu autors, izdotas vairākas brošūras, publicēts ap 300 dažādu rakstu. Vēl piecas grāmatas esot datorā un trīs gaida savu kārtu pie izdevējiem. Visi sacerējumi, izņemot vienu, saistīti ar viņa zinātnieka darbu. Tikai grāmata “Zemes saimnieku un Tēvzemes patriotu kalvē” ir savādāka. Tas ir autora atmiņu krājums par pēckara gadiem Kazdangā, kur viņš mācījies tehnikumā, dzīvojis un strādājis.
Jāražo tas, ko pieprasa
“Mūsdienās “jāražo” tas, kas cilvēkiem vajadzīgs, tāpēc pēdējā laikā esmu pievērsies prozai. Šobrīd ir moderni rakstīt grāmatas par pagastiem, apdzīvotajām vietām. Esmu savācis ap 100 lappušu biezu krājumu par Embūtes pauguraini. Arī tās būs manas atmiņas, kurām pievienots vēsturiskais materiāls. Domāju uzrakstīt grāmatu arī par Skrīveru zinātnes centru. To varētu saukt, piemēram, “Pētnieku laiki Skrīveros”, taču te man vajadzīgi palīgi. Viens galā netikšu. Tā kā šo ieceri esmu izteicis, kolēģiem dzirdot, atkāpšanās ceļa vairs nav,” stāsta Arturs Antonijs.
Klusais darbarūķis
Ikdienā skrīverietis ir kluss darbarūķis. Nekad nerunājis pretī priekšniecībai, tāpēc reizēm dabūjis ciest. Tā vietā, lai ar saviem panākumiem palepotos priekšniekiem, melnās miesās rāvies izmēģinājumu lauciņos. Pats lasījis akmeņus no lauka, pļāvis zāli, krāvis zārdos un darījis citus “melnos” darbus.
Taču saviesīgos pasākumos bijis sabiedrības dvēsele. Vienmēr aktīvi iesaistījies dažādās atrakcijās, pats izdomājis spēles. Ja kāda no tām bijusi saistīta ar sacerēšanu, allaž uzvarējis. Izbraukumos kopā ar viņu ceļabiedriem nekad nav garlaicīgi, jo Antonija kungs par katru vietu Latvijā zina daudz interesantu vēsturisku notikumu vai piedzīvojumu no paša dzīves.
Āboliņš, pākšaugi un zālāji
Par skrīverieti Arturs Antonijs kļuvis 1957. gadā. Pieredzējis, kā uzbūvē toreizējo zemkopības institūtu, kā tas veidojas un attīstās. Sākumā strādājis par laborantu, neklātienē beidzis Lauksaimniecības akadēmiju, pamazām izpildījis visus nosacījumus, lai iegūtu doktora grādu. Sākumā viņa darbs bijis saistīts ar āboliņa selekciju, vēlāk pētīti pākšaugi, tagad strādā ar zālāju šķirnēm.
Visa jubilāra dzīve saistīta ar zemi un zinātni, viņš kopis zemi un krājis vērtīgas atziņas. Kolēģi saka: “Arturs ir zinātnieks no matu galiņiem līdz papēžiem.” Gaviļnieku sveikt bija ieradušies arī Zemkopības ministrijas pārstāvji, kuri paziņoja, ka šī gada maijā paredzēts Arturam Antonijam pasniegt ministrijas medaļu “Par centību”. Atzinības rakstu pasniedza arī Zinātnes centra direktors Aldis Jansons.
