Ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: „Es tik ļoti vēlos, lai man būtu partneris, bet, kad satieku cilvēkus, kuri vēlas man dāvāt savu mīlestību, mani pārņem bailes, un es atkāpjos”.
Ļoti bieži dzirdu cilvēkus sakām: “Es tik ļoti vēlos, lai man būtu partneris, bet, kad satieku cilvēkus, kuri vēlas man dāvāt savu mīlestību, mani pārņem bailes, un es atkāpjos.”
Daudzi vispār vairās no situācijām, no kurām varētu izveidoties dziļākas simpātijas un jūtas. Būtībā mēs visi —– viens vairāk, otrs mazāk — baidāmies no tā, ka mūs patiešām kāds iemīlēs. Tas, pēc kā ilgojāmies visvairāk, ielaužoties mūsu dzīvē, mūs izbiedē un satriec.
Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc daudzi cilvēki ir izlēmuši sargāties no šī visu pārveidojošā nevaldāmā spēka. Tas, ko saucam par mīlestību, patiesībā atspoguļo mūsu bailes, vajadzības, cerības, instinktīvās tieksmes, kā arī pretenzijas uz īpašumu un varu. Tāpēc arī visai parasta lieta ir “mīlas dēkas”, kas neskar mūsu iekšējo pasauli. Agrāk vai vēlāk, garlaicības mākti un vīlušies, mēs atkal atgriežamies pie šķietama saprātīguma, kas patiesībā nenozīmē neko citu kā rezignāciju un vilšanos.
Mīlestība ir Visuma lielākais un augstākais spēks. Tas pārvērš visu mūsu dzīvi, bet tikai tādā mērā, cik spējam atvērties un ielaist sevī šo spēku un enerģiju. Mīlestība dziedē un pamazām izgaismo visu, kas traucē mums sasniegt mūsu pašu īsto būtību.
Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas nesaderas ar šo mīlestību. Bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, greizsirdība, īgnums, sāpes. Parasti šis process, kas sākas jau medusmēneša laikā vai ļoti drīz pēc tā, bieži vien netiek izprasts un tiek nepareizi interpretēts. Patiesībā to var saukt par abu partneru attīrīšanos un dziedināšanos. Šajā posmā visi ideāli un cerības, kas bija pārņēmušas mūsu būtni pirmo tikšanos laikā, kļūst par ilūzijām. Pat tādi pāri, kuriem būtu labas iespējas saprasties, drīz vien vīlušies šķiras un apsola sev, ka nekad vairs neatvērs sirdi mīlestībai, jo nevēlas vēlreiz pārdzīvot tik sāpīgu traumu un vilšanos.
Citi savukārt sakož zobus un ierobežo savas simpātijas līdz paciešamam un drošam minimumam. Tāds pāris vairs negaida kopā esamības piepildījumu. Mīlestība kļūst par pieticīgu izvēli un kopā dzīvošanu, lai labāk tiktu galā ar parasto ikdienu. Partnerattiecības var palīdzēt perfekti izkārtot šī pāra dzīves apstākļus, bet tās neietekmēs dvēselisko saskarsmi un kopīgo izaugsmi. (“DELFI”)
