Pēc Repšes valdības demisijas sācies Latvijas politiķu aprindās tik ierastais “kažoku grozīšanas” un jaunu “politisko laulību” laiks, par kuru kopš 7. Saeimas jau bijām piemirsuši.
Pēc Repšes valdības demisijas sācies Latvijas politiķu aprindās tik ierastais “kažoku grozīšanas” un jaunu “politisko laulību” laiks, par kuru kopš 7. Saeimas jau bijām piemirsuši. Vecās tradīcijas uzspodrinājuši pieci Tautas saskaņas partijas deputāti — Dainis Turlais, Vjačeslavs Stepaņenko, Pāvels Maksimovs, Anatolijs Mackevičs un Valērijs Karpuškins. Visi pieci nolēmuši no kreisi orientētiem politiskajiem spēkiem pārmesties uz labējiem un turpmāk gatavi paust kristīgas idejas Latvijas Pirmās partijas rindās.
Lielākā pieredze staigāšanā no vieniem pie otriem ir Dainim Turlajam, kurš partiju maina jau piekto reizi. Viņa politiķa karjera sākās demokrātiskās savienības “Saimnieks” rindās.
Pamestie jau izteikuši pārbēdzējiem asu nosodījumu, un Tautas saskaņas partijas līderis Jānis Jurkāns pat ieviesis politiskās nodevības mērvienību — turlais. Kad Turlais līdzīgā veidā nonāca jurkāniešu rindās, tad gan partijas šefam smalkā ironija pat prātā neienāca…
Šis gadījums, protams, nav salīdzināms ar iepriekšējās Saeimas laikā piedzīvoto, kad partijas piederību mainīja 38 deputāti, tomēr ievērības cienīgs ar to, ka aktuāls kļuvis tieši tagad, kad pilnā sparā rit sarunas par jauno valdību. Saeimas kuluāros baumo, ka Latvijas Pirmā partija nopirkusi balsis, lai paliktu pozīcijā un piedalītos jaunās valdības veidošanā. Šlesers neesot žēlojis pusmiljonu latu, lai pie izdevības no premjera biedra kļūtu par galveno. Paši pārbēdzēji gan kategoriski noliedz, ka būtu saņēmuši jelkādu atlīdzību.
Savukārt “mācītāju partiju” pamet un pie “Jaunā laika” dodas Pauls Kļaviņš. Viņš nespēj samierināties, ka Latvijas Pirmā partija savā vidū pieņem jurkāniešus, sadarbību ar kuriem līdz šim nepieļāva neviena no labējā bloka partijām.
Var piekrist Valsts prezidentes viedoklim, ka staigāšana no vienas partijas pie otras ir katra deputāta sirdsapziņas lieta, un ar to katrs sadzīvo, kā var. Tomēr šāda rīcība uzskatāma par savu vēlētāju nodevību. Katrs no mums vēlēšanu dienā izdara izvēli, ticot, ka deputāti pildīs dotos solījumus. Taču pie mums diemžēl nav pieņemts pieprasīt atbildību par vārdiem, kurus teic pirmsvēlēšanu laikā.
