“Mēle ir tavs ienaidnieks” — saka pļāpīgam cilvēkam. Bet zvēriem un putniem, čūskām un vardēm mēle ir galvenais palīgs un draugs.
“Mēle ir tavs ienaidnieks” — saka pļāpīgam cilvēkam. Bet zvēriem un putniem, čūskām un vardēm mēle ir galvenais palīgs un draugs. Bez mēles nepadzersies, nepaēdīsi, tumsā ceļu nesataustīsi un medījumu nenoķersi. Bez mēles kā bez rokām.
Piemēram, dzenis. Viņš klaudzina pa mizu ar knābi un klausās, vai stumbra iekšpusē ir kaitēkļu ejas, vai koks ir vesels. Ja kaut ko atrod, knābis uzreiz sāk kalt stipri un bieži, jo ir taču jānokļūst tuvāk kaitēkļa kūniņai. Tad nu pie lietas ķeras mēle. Dzeņiem tā ir gara, gandrīz tikpat gara kā pats putns, un ļoti lipīga. Šo lipīgo mēli dzenis ielaiž lauzumā un sameklē medījumu. Lai kā mizgrauzis slēptos, vienalga nokļūs tieši knābī.
Tikpat veikli ar mēli rīkojas skudrulācis — liels, skaists dzīvnieks ar kuplu asti un garu purnu, dzīvo Dienvidamerikas stepēs. Skudrulācim nav zobu, un savu medījumu — skudras un termītus — viņš dabū ārā ar lipīgu tārpveidīgu mēli.
Barības meklējumos viņš klīst gan dienā, gan mijkrēslī, bet, kad atrod skudrupūzni vai termītu mājokli, ar priekšķepas sitienu salauž sienas, tad iebāž caurumā šauro purnu un ar garo mēli tiek līdz pat pūžņa vidum. Viņa mēle ir vairāk nekā pusmetru gara, uz priekšu un atpakaļ tā kustas ļoti ātri — 160 reižu minūtē zvērs to izlaiž no mutes un ievelk atpakaļ. Visa mēle ir lipīgās siekalās, pie tām pielīp kukaiņi. Mutē ir speciāla “rīve”, kura notīra medījumu.
Bez mēles palīdzības neiztiek arī rāpuļi — čūskas, ķirzakas, bruņurupuči un krokodili. Vienreizēja mēle ir, piemēram, hameleonam. Viņš to izšauj attālumā, kas pusotru reizi pārsniedz paša ķermeņa garumu. Mazliet uzpūstais mēles galiņš klāts lipīgām gļotām, kuras notur lielus kukaiņus, bet dažreiz pat sīkus putniņus un ķirzakas.
Arī krupji kukaiņu ķeršanai izmanto lipīgo “šaujošo” mēli. Tā viņiem mutē piestiprināta ar otru galu uz priekšu. Ne tā kā mums, cilvēkiem. Tādu mēli var tālāk izbāzt, un tā sasniedz medījumu pat lielā attālumā.
Čūsku šķelto mēli bieži kļūdaini sauc par dzeloni. Čūskas ar to nevis dzeļ, bet nosaka garšu un smaku.
Mēli var izmantot arī kā ēsmu. Ziemeļamerikas saldūdeņos dzīvo kaimanu bruņurupucis. Medību laikā viņš noguļas ūdenskrātuvē uz grunts, atver muti un izliek “ēsmu” — izlocīto mēlīti, kas izskatās tieši kā tārps. Turklāt bruņurupuča mēle, kas parasti ir balta, kļūst spilgti sarkana. Zivtiņa redz “tārpu” un iepeld tieši mutē.
Sīkie kolibri savu mēli izmanto kā sūkņa virzuli, lai no ziedkausiņiem iegūtu nektāru.
Pingvīni ķer slidenās zivis, izmantojot mēli kā bremzi medījuma noturēšanai. Plēsīgajiem putniem mēle darbojas kā asa rīve. Bet zosīm, pīlēm un flamingo tā atgādina sietu: caur to barību izkāš.
Papagaiļiem mēle ir diezgan īsa. Toties dažiem tās galā ir karošveidīgs padziļinājums — lai ēšanas laikā labāk sagrābtu sēklas.
Plēsīgajiem zvēriem — vilkiem, kaķiem un lūšiem — mēle kalpo gan kā suka, gan kā rīve. Visi ir redzējuši, kā kaķene mazgā savus kaķēnus, centīgi nolaizot tīrus. Suns kauliņus aptīra, līdz tie spīd, mēle darbojas kā rīve. Suņi un kaķi dzer, lokot ūdeni, aši strādājot ar mēli. Tas gan nav ērti, bet viņi ir plēsēji, kuriem nav no kā bīties.
Vēl grūtāk dzert žirafei. Viņas augums var sasniegt 5—6 metrus. No tāda augstuma grūti noliekties līdz zemei — gan dzert, gan zālīti plūkt. Labi, ka žirafe var iztikt bez dzeršanas vairākas dienas. Viņai pietiek mitruma sulīgajā barībā. Žirafēm ļoti garšo akāciju jaunie dzinumi. Šiem kokiem ir daudz dzelkšņu, ņemt tādus zarus mutē ir bīstami. Tad palīgā nāk mēle. Gara un veikla tā var noplūkt lapiņas no vistālākajiem un visdurstīgākajiem zariņiem.
Vislielākā mēle ir zilajam valim, tā sver aptuveni 5—6 tonnas. Pats valis var svērt 150 tonnu, kā 50 Āfrikas ziloņu kopā. Viņa sirds vien sver tonnu.
www.tvnet.lv
