Pļaviņietis Jānis Mednis Atmodas laikā Aizkraukles rajonā viens no pirmajiem sāka nodarboties ar privāto uzņēmējdarbību.
Pļaviņietis Jānis Mednis Atmodas laikā Aizkraukles rajonā viens no pirmajiem sāka nodarboties ar privāto uzņēmējdarbību. Viņš visus šos gadus noturējies, un, kaut arī apjoms samazinājies, Pļaviņās joprojām darbojas labu slavu iemantojušais Medņa “Retrobārs”.
Nu Jānis Mednis jau cienījamos gados, tomēr enerģijas un gaišu domu pārpilns. Par sevi viņš saka: “Esmu viens no kara un saprāta vētras pārcietušajiem, garīgā apstulbuma sockomunistu veidoto valsts iekārtu pārdzīvojušajiem latviešiem.”
Atgūst 18. gadsimta īpašumu
Tā vietā, lai vadītu mierīgas vecumdienas, Jānis Mednis ar kundzi Ievu ir dzīvespriecīgāki un darbīgāki par daudziem jaunajiem. Brīvajā laikā viņi ceļo un plašajā pasaulē, ieskaitot Ameriku, iemantojuši daudz draugu. Tomēr Medņu pēdējo gadu vērtīgākais veikums ir senču māju un īpašuma atgūšana un sakopšana.
— Valsts arhīvā atradu dokumentus par savu vecvecvecvecvectēvu Jāni, kuram Kraukļu pagastā tagadējā Madonas rajonā ap 1730. gadu piederēja zeme. Nolēmām īpašumu atgūt, — stāsta Medņa kungs.
“Būt vai nebūt?” domāja Medņu dzimta, kad deviņdesmito gadu vidū atguva īpašumu — lauku mājas “Brodiņ — Cērteles”. Bija saglabājušās pat pirms 170 gadiem celtās ēkas atliekas, pusi sentēvu rijas nojaukuši un par kurināmo izmantojuši blakus dzīvojušie ieceļotāji un klaidoņi. Atlikušo ēkas daļu Medņi vēl paspēja saglābt.
Simtgadīgajai ābelei blakus jaunās
— Sirds sāp par vectēva un tēva stādīto augļudārzu, kurš padomju gados nopostīts. Lieljaudas traktors ābeles ar saknēm izrāvis… Droši vien, lai pierādītu proletariāta diktatūras varenību un buržuju vai kulaku iznīcību, — atceras Jānis Mednis.
Par spīti visam dārza stūrī viena simtgadīga ābele tomēr palikusi. Tai saplaisājis un sakropļots stumbrs, bet ābele ir dzīva — kā pierādījums Medņu dzimtas izturībai un aicinājums nākt atpakaļ. Un Medņi augļudārzu iestādījuši no jauna, nobaudīti arī pirmie augļi.
Sentēvu sēta citā gaismā
Saglābta dzīvojamā ēka, kaut arī speciālisti ieteikuši to nojaukt. Medņa kungs tā darījis, spītējot vandaļiem un aiz cieņas pret saviem senčiem. Lai saglabātu sentēvu saknes tiem, kuri nāks pēc Ievas un Jāņa Medņiem. Visai dzimtai strādājot un Vācijā dzīvojošajiem draugiem palīdzot, īpašums pārvērties līdz nepazīšanai.
— Mūsu veikums apliecina latviešu zemnieka sīkstumu un izturību. Esmu laimīgs, ka mani atbalsta gan paša dzimta, gan draugi, bet Dievs devis spēku izturēt, — atzīst Medņa kungs.
Rakstīs grāmatu
Lai atmiņas par dzimtu nezustu, Jānis Mednis nolēmis rakstīt grāmatu. Par saviem senčiem, paša vētraino dzīvi, kad bijis gan leģionārs, gan Sibīrijas trimdinieks, par ģimenes stiprumu un piedzīvojumu meklēšanas kāri.
— Tik daudz piedzīvots, ka būtu grēks par to nepastāstīt citiem. Droši vien Dievam par mani savi nodomi. Laikam visu vēl neesmu veicis, tāpēc jūtos dzīvespriecīgs un ne dienu nedzīvoju bez darba. Grāmata top domās, ceru, ka paspēšu to arī uzrakstīt, — saka optimistiskais kungs.
