Gribu dalīties atmiņās par 1991. gada barikāžu laiku, izteikt savu viedokli par rakstiem “Staburagā” saistībā ar barikādēm. Es uz barikādēm aizbraucu viens, nebiju nevienā organizētā kolektīvā.
Gribu dalīties atmiņās par 1991. gada barikāžu laiku, izteikt savu viedokli par rakstiem “Staburagā” saistībā ar barikādēm.
Es uz barikādēm aizbraucu viens, nebiju nevienā organizētā kolektīvā. Vispirms piedalījos demonstrācijā, nākamajā dienā aizgāju uz telefona—telegrāfa centrāli bijušajā Stučkas ielā. Tur paziņoja, ka Aizkraukles rajona barikāžu dalībniekiem jābūt Zaķusalā. No centrāles piezvanīju uz mājām, pateicu ģimenei, ka palieku Rīgā. Kājām aizgāju uz Zaķusalu. Tur paliku līdz 20. janvārim, svētdienas rītā atbraucu mājās. Visu nedēļu nebiju kārtīgi mazgājies, ne drēbes mainījis. Mani uz barikādēm nebija kas aizvieto, jo ierados viens, nevis organizētā kolektīvā. Tāpēc mana uzvārda nebija nevienā sarakstā. To jau arī nevajadzēja! Negājām jau goda dēļ, gājām sargāt savu Dzimteni. Tādu oficiāli neorganizēto dalībnieku bija daudz.
Atmiņas vairs nav tik spilgtas un precīzas, bet to laiku ne es, ne mani piederīgie neaizmirsīsim nekad. Visu laiku bija jūtama spriedze. Mums ik pa brīdim ziņoja, kāda ir situācija. Atceros Rubika interfrontes mītiņu, atceros, kā nolasīja 28 Ādažu garnizona virsnieku aicinājumu karavīriem nešaut uz neapbruņotiem cilvēkiem, mācītāja uzrunu un citas epizodes.
Atminos, kā Zaķusalas štāba priekšnieks organizēja 30 brīvprātīgo cilvēku grupu, kuru autobusā varētu nosūtīt uz jebkuru vietu, kur būtu vajadzīga mūsu palīdzība. Brīdināja, ka tas ir ļoti bīstami, un ieteica vispirms kārtīgi apdomāt, pirms pieteikties. Es nolēmu, ka iešu, jo nodomāju: vai tad tam, kurš pieteiksies manā vietā, gribas mazāk dzīvot nekā man? Iespējams, tas ir vienīgais saraksts, kurā ir mans uzvārds. Vēl atceros, ka, nakšņojot studijas ģērbtuvē, mūs pamodināja apmēram pulksten divos naktī, sakot, ka pārvietojas tanku kolonna. Pirmā doma bija — tagad mūs sāks šķaidīt! Armija un Maskavas valdība bija neprognozējamas.
Tagad par rakstiem “Staburagā”. Piekrītu, ka “pats ar pastieptu roku pēc medaļas neiesi” (S. Piļka, “Staburags”, 2004. gada 20. janvāris). Bet mūs aicināja uz barikādēm un tagad aicināja reģistrēties. Es medaļu esmu saņēmis, bet tagad jūtos, it kā to būtu izlūdzies, nevis nopelnījis, jo aizgāju reģistrēties.
Negribu piekrist A. Grīnvaldes rakstā (“Staburags” 2004. gada 22. janvāris) paustajam. Apbalvojumu visai Latvijas tautai nevar dot, jo Latvijas tauta ir arī A. Rubiks, T. Ždanoka, interfrontes un Vislatvijas glābšanas komitejas darboņi, čekisti. Piekrītu, ka apbalvot vajag par īpašiem nopelniem, bet tas, ka cilvēki bija gatavi neapbruņoti aizstāvēt savu Dzimteni pret milzīgu armiju un nosargāja Latvijas neatkarību — tas jau arī ir īpašais nopelns. Tiem, kuri reģistrējušies, bet barikādēs nav bijuši, nav ne goda, ne sirdsapziņas.
Ar cieņu — Juris Pušmucāns, 1991. gada barikāžu dalībnieks
