Degsim gaismu sirdīs!

Rudens vēji vēl nav nopūtuši visas sārtās lapas no kokiem, kad veikalos izliktie produkti jau “kliedz” par Ziemassvētku tuvošanos. Kvēlākie svinētāji paspējuši logos iekārt lampiņu virtenes. Kur tāda steiga? Personīgi man ir nepieņemami dekorēt māju ziemas saulgriežu gaidās, pirms nav atzīmēti novembra svētki. Jaunjelgavā patriotisma mēnesi ieskandināja 10. novembrī. Bez ierastā lāpu skrējiena un gājiena, pilsētā notika dažādas aktivitātes. Pasākumu apmeklēju kopā ar dēlu, tieši viņš manī veicina patriotismu. Šo jēdzienu dzirdam bieži un katram tas nozīmē mazliet kaut ko citu. Analizējot tagadnes notikumus, neviļus atmiņā ataust salīdzinājumi ar pagātni. Bija laiks, kad Lāčplēša diena un 18. novembris man bija tukši svētki, nepiepildīti. Biju prom no vecāku mājām, ģimenes svētku pusdienas izpalika, ar draugiem tādā dienā kopā atpūsties arī nelikās pareizi. Rezultātā — mierīgs vakars mājās. Līdz ar dēla piedzimšanu viss mainījās. Vēlējos viņu izglītot, jau šūpulī ielikt lepnumu, cieņu un savas zemes mīlestību, tādēļ no pasīvā svinētāja kļuvu par aktīvo. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk izprotu, sajūtu un smeļos no kopā būšanas lāpu gaismās. Varbūt pagaidām dēls neizprot nozīmību šiem svētkiem, viņu sajūsmina zemessargi un lāpu mirdzums, taču, raugoties uz viņu pārējo pūlī, es redzu Latviju — savu Latviju.

Skolā bērniem iemāca vēstures faktus, latvju tautai nozīmīgas dziesmas un dzejoļus, bet patriotismu un cieņu pret savu zemi sēj ģimene. Ar mūsu, vecāku, pozitīvu piemēru un iesaisti turpināsies latviešu stāsts, saglabāsies un tiks koptas tradīcijas. Latvija nav tikai kontūra kartē, zeme, kurā notikušas smagas cīņas un krituši mūsu sentēvi. Latvija ir cilvēki — mēs visi, un mūsu bērni ir tās turpinājums. Daudzi zina to pacilājošo sajūtu, kad ģimene, kaimiņi un svešinieki plecu pie pleca ar lāpām rokā dodas gājienā, godinot cīnītājus. Tāds sentiments un lepnums nav nevienos citos svētkos!

Nesteigsimies ar Ziemassvētku lampiņām, bet degsim gaismu sirdīs — ar lāpām un piemiņas svecītēm. Izrādīsim godu kritušajiem, savai zemei un mācīsim to darīt bērniem. Kopā mēs esam spēks, kopā mēs varam, kopā mēs esam Latvija!

Kāds paziņa man nesen stāstīja, cik svarīga var būt maza zīme. Viņš Rīgā gāja pār tiltu, pie somas lences viņam Ukrainas lentīte. Pretī nāca kāds strādnieks — pasmaidīja un norādīja uz tādu pašu — savu tēvzemes simbolu pie apģērba. Mums ir sava sarkanbaltsarkanā vienotības zīme, ko ik gadu novembrī spraužam pie krūts. Bez skaļiem vārdiem, saukļiem, tik sarkanbaltsarkans zīmogs — spēcīgi un skaisti.