Jā, ir atkal diena, Tu stāvi kā nelaimes čupa, Tev prātā ir doma viena, Acīs stingusi izteiksme glupa.
Jā, ir atkal diena,
Tu stāvi kā nelaimes čupa,
Tev prātā ir doma viena,
Acīs stingusi izteiksme glupa.
Jā, arī tev bija mājas,
Mīloša sieva un darbs,
Diemžēl jau sen — čau, kā klājas? —
Neviens nejautā. Ziemelis skarbs,
Auksti vēji, lietus un krusa,
Ir tavas bēdas un prieks
Un graustā pamestā, klusā
Tu jautā sev — kāpēc es lieks?
Jā, ir atkal diena,
Pie miskastes trīcot tu stāvi,
Un prātā tev doma ir viena —
Dievs, kāpēc tam notikt tu ļāvi?
***
Gadu mijas mistērija
Salst skumja cerība uz vakts
Kā kaķenīte noklīdusi,
Un gaida brīnumu vēl nakts,
Pēc gaišā sapņa izslāpusi.
Tiek debesjumā spožos kroņos
Vecs Anša vērdiņš pārkausēts —
Diemžēl godaprāta tronis
Atkal netiek restaurēts.
Tālrādī kāds kungs un dāma
Čaka ielu vagā liek,
Pierādot, ka dzīves drāmai
No saldiem vārdiem jāpārtiek.
Bet pareizākie Marsa prāti
No muļķu akas medu dzer,
Nejaušot, ka dakšu kāti
Domās viņu dupšus per.
***
Mēs brīnāmies?
Mēs brīnāmies, ka ķipariņš,
Kas nesen sācis staigāt,
Māk pigu rādīt vecmammai
Un sliktus vārdus klaigāt.
Mēs brīnāmies, ka skolēni,
Kas staigā zaļiem matiem,
Par akas vindu neziņā,
Par rijām, federratiem.
Mēs brīnāmies par tīnīšiem,
Un bieži mulst mums prāti,
Bet viņi vīpsnādami smīn —
Mēs jūsu audzināti.
***
Neatrastā atbilde
Mazs tārpiņš, tēju dzerot, lasa,
Ka gailis nevar suņus ciest,
Un domīgi sev tārpiņš prasa —
Kā gailis māk par suņiem spriest?
Varbūt zem noplukušām spalvām
Ir lapsu kūmiņš paslēpies?
Varbūt, ka pūķis trejām galvām
Ir neveiksmīgi maskējies?
Varbūt… Ak nē, tas ir par traku,
Būs visiem suņukiem tad vāks —
Ar izķidātu naudasmaku
Tie savu izmiršanu sāks.
— — — — — — — — — —
Klausoties, kā gailis skaļais
Suņiem draud no vistu kūts,
Domīgi mazs tārpiņš zaļais
Tējai mežrozītes plūc.
