Lija Bergmane bija viena no pirmajām drosmīgajām uzņēmējām, kura aizgāja no farmaceites darba valsts aptiekā un pirms desmit gadiem izveidoja privātaptieku.
Lija Bergmane bija viena no pirmajām drosmīgajām uzņēmējām, kura aizgāja no farmaceites darba valsts aptiekā un pirms desmit gadiem izveidoja privātaptieku. To darīt viņu iedrošinājis vīrs Aleksandrs. Pagājuši gadi, darbs veicas. Lijas kundze atzīst, ka tas viņai būtībā ir vaļasprieks. Ik dienu viņa uz savu aptieku dodas ar prieku.
Strādnieku meita
— Mēs visi nākam no bērnības, kāda tā bija jums?
— Bērnībā abas ar vecāko māsu Inu un vecākiem dzīvojām Ogrē. Es nāku no vienkāršas strādnieku ģimenes. Abi vecāki izturējuši izsūtījuma briesmu gadus, māte bija Karagandas nometnē.
Es dažkārt domāju, kā viņai pēc tik grūtiem fiziskiem un garīgiem pārdzīvojumiem mēs ar māsu vēl varējām nākt pasaulē. Tēvu arī nepamatoti apcietināja.
Tā, dzīvodami “gaišajos” padomju laikos, bija sagājuši kopā it kā “nepareizie” cilvēki. Viņi nevarēja arī darbu atrast. Bet ģimenei laimējās satikt labus cilvēkus, kuri viņiem to palīdzēja sameklēt. Man par šo laiku joprojām sāpīgi runāt, jo es zinu, cik viņiem bija grūti.
Tomēr pats galvenais vecāku dzīves mērķis bija mums ar māsu dot iespēju iegūt augstāko izglītību. Tā es kļuvu par farmaceiti, bet Ina par skolotāju.
Iepatīkas aptiekas sterilitāte
— Kāpēc izvēlējāties medicīnu?
— Rosināja māte. Viņa man mazai jau mācīja injicēt, pārsiet brūces, nebaidīties no asinīm. Es eksperimentēju ar lellēm. Izlēmu kļūt pa ķirurģi, bet pavērsiens notika vidusskolā, kad mana draudzene strādāja aptiekā, un es ievēroju, cik tur ir interesanti. Pirmajā gadā pēc vidusskolas beigšanas mani Medicīnas institūtā neuzņēma, iestājos tikai otrajā.
Studiju laikā praksēs, lielākoties Ogres aptiekā, es sapratu, ka darbs šādā ļoti tīrā un gaišā vietā man patīk un pat aizrauj. Tur tik daudz interesantu lietu un katru dienu jāmācās, kā labāk palīdzēt cilvēkiem.
Šī sajūta man ir joprojām, tāpēc farmaceites arods, kurš ir viens no visprecīzākajiem pasaulē, man ir vistuvākais. To es vislabāk pārzinu un citā vietā strādāt nevarētu. Neko citu es taču neprotu!
Kļūdīties nedrīkst
— Vai jūsu darbam ir arī ēnas puses?
— Cilvēki ir dažādi. Katrs uz aptieku nāk ar savu problēmu. Tad cenšamies to kliedēt. Smalkjūtīgi, klientu neaizvainojot, iesakām medikamentus, par kuriem cilvēks spēj samaksāt. Tajā pašā laikā nedrīkstam darīt neko nelikumīgu. Esam gandarītas, ja apmeklētājs ir apmierināts.
Mūsu darbs ir ļoti specifisks un precīzs, taču ne visi to saprot. Skumji, ja cilvēks tomēr aiziet sarūgtināts, jo viņam nevar iestāstīt pavisam elementāras lietas. Farmācija ir īpaša joma, tajā katram medikamenta gramam ir svarīga nozīme. Citreiz nevaram izlasīt recepti vai zāļu nosaukums atšķiras tikai ar vienu burtiņu. Nu, nedod Dievs, kļūdīties!
Dažkārt “katls iet pāri”
— Vai jums kādreiz negribas biznesam atmest ar roku un strādāt par vienkāršu farmaceiti? Bet varbūt nestrādāt nemaz?
— Kad sarūgtinājumu par daudz, “katls reizēm iet pāri”, bet jāsaņemas. Es tādu profesiju esmu izvēlējusies un neko citu neprotu. Savaldos, mājas mierā visu pārdomāju un zinu, ka neko globāli pasaulē nevaru mainīt. Man žēl cilvēku, kuri aptiekā maciņā skaita pēdējos santīmus, bet visiem nevaru palīdzēt. To diemžēl nevar izdarīt neviens. Jāmainās valsts politikai, tad arī nabadzība samazināsies.
“Iepazīstina” rokasbumba
— Kā iepazināties ar savu nākamo vīru?
— Studiju laikā mūs “iepazīstināja” rokasbumba. Abi spēlējām Politehniskā institūta komandā, un šī sportaveida dēļ iepazināmies tuvāk. Rokasbumba mums joprojām tuva, skatāmies visas iespējamās rokasbumbas spēles.
— Kopš kura laika esat aizkrauklieši?
— 1979. gadā vēl kā studenti meklējām vietu, kur vajadzīga farmaceite un ceļu inženieris, jo tā ir Aleksandra specialitāte.Vispirms dzīvojām pie maniem vecākiem Ogrē un uz Aizkraukli braukājām.
Pēc institūta beigšanas vīrs trīs mēnešus bija dienestā. Pēc tam pārcēlāmies uz Skrīveriem pie viņa vecākiem. Astoņdesmito gadu sākumā paši Aizkrauklē saņēmām dzīvokli. Nu atkal esam atgriezušies Skrīveros.
Ik mirklis ir skaists
— Kurš laiks jūsu dzīvē bijis skaistākais? Varbūt vēl tikai būs?
— Katram mirklim ir savs skaistums. Man bija skaista sportiskā jaunība. Biju Latvijas izlasē un izbraukāju visu Padomju Savienību. Tagad es vairs nevaru tur aizbraukt. Vienīgi nožēloju, ka toreiz vairāk nemācījos.
Saprotu, ka lielāku vērību vajadzēja veltīt svešvalodām.
Interesants ir arī pašreizējais laiks, ļoti daudz iespēju, tikai cilvēkam jāizvērtē — ko darīt, kas būtu vispiemērotākais.
Labklājība pati nerodas
— Jūsu ģimeni tagad uzskata par ļoti labi nodrošinātu.
— Atmodas laikā atguvām zemi un senču īpašumus, domājām saimniekot laukos, kaut gan lauksaimnieciskās izglītības nevienam no mums nebija. Manu vecvecāku zemē Gulbenes rajonā neviens tā arī nesaimnieko, bet Skrīveros savulaik mēģinājām. Bijām kā eiforijā.
Smags mums bija Atmodas laiks, jo vīrs tajā bija iekšā. Problēmu bija daudz, viss nezināms un jauns. Bija jāpieņem ļoti nozīmīgi lēmumi, labi, ka es visu zināju, jo viņš atbildīgos mirkļos vienmēr man prasa padomu. Gadās, ka Aleksandrs tomēr izdara pa savam, bet manu viedokli iepriekš pajautā.
Ātra braukšana “sakārto”
— Kā tiekat galā ar stresu?
— Retos brīžos gribu būt viena, parasti man vajag “izlādēties”. Tad braucu ar velosipēdu, spēlēju bumbu vai daru kādu fizisku darbu. Reti kad paraudu, visbiežāk aizbraucu uz Rīgu, pastaigājos Vecrīgā. Rīga man patīk svētkos, ikdienā atkal ir cita pasaule.
Kad esmu saspringusi, ātri braucu ar automašīnu. Ātra braukšana man ļoti palīdz, “sakārto” mani.
Patīk tur, kur dzīvo
— Teicāt, ka daudz ceļojat. Kurš Latvijas stūrītis jums tuvāks?
— Pēdējā laikā man uznāk nostalģija pēc Ogres. Aizbraucu, pastaigāju pa bērnības takām, apciemoju vecākus Ogres kapos. Kļūst vieglāk.
Man patīk arī Skrīveri, tieši tā vieta, kur mēs dzīvojam. Patīk gan kavēties atmiņās, gan labi justies šodienā — vietā, kurai esmu piederīga. Tā patlaban ir mūsu ģimenes māja Skrīveros.
Vajadzīgs miers
— Ko mājās darāt pēc saspringtas darbdienas?
— Vispirms man vajag mieru. Mājās braucu mašīnā un jau pa ceļam relaksējos. Tas nekas, ka ātri braucu! Nekādu mājdzīvnieku, izņemot suni Greisu, mums nav. Mājās izlasu avīzes, arī jaunāko medicīnas literatūru. Vasaras vakaros darbojos ar puķēm un siltumnīcā. Vīrs parasti atbrauc daudz vēlāk. Tad kopā vakariņojam, klausāmies mūziku vai paskatāmies televīzijas raidījumus.
Savus padomus neuztiepj
— Vai ar bērniem labi saprotaties?
— Jauniešiem pamācības uzklausīt nepatīk. Es to zinu un pati ar padomiem neuzmācos. Ja jautā, tad gan. Mēs ar meitu varam par daudz ko izrunāties, bet lēmumus pieņem Baiba pati. Meitai ir spēcīgs raksturs, pēc horoskopa viņa ir Lauva. Dažās specifiskās lietās viņa zina krietni vairāk nekā es, tāpēc mēs varam viena otru uzklausīt kā draudzenes.
Abi bērni man mīļi, īpaši tagad, kad nedzīvojam kopā. Kad viņi atbrauc, mums ir vislielākie svētki. Tad saprotam, ka ģimene bērniem ir visvajadzīgākā, savukārt viņi zina, ka ir mājas, kurās katrā laikā var atgriezties, un ir vecāki, uz kuriem var paļauties.
Jūtas laimīga
— Sevi uzskatāt par laimīgu sievieti?
— Jā! Neapšaubāmi. Pateicoties sportam, jo rokasbumbai pievērsos jau piektajā klasē. Tad man radās gaišs priekšstats par dzīvi. Daudz laba iemācīja vecmāmiņa, ar viņas dzīvesziņu esmu garīgi stipra. Ģimenē jūtos laimīga, jo man ir saprotošs vīrs.
Man dzīve pārsvarā sastāv no tādām mazām laimītēm, tomēr kopumā tā ir skaista, jo mazāk veiksmīgās dienas allaž mainās ar saulainām.
Manuprāt, lai sieviete būtu laimīga, viņai jābūt patstāvīgai un neatkarīgai.
***
Kad Lija Bergmane šogad pirmo dienu atnāca uz darbu, viņas krēslā sēdēja… pērtiķis! Kolēģes ar laba vēlējumiem Lijas kundzei rotaļlietu dāvināja, Pērtiķa gadam sākoties. Šādi mazi pārsteigumi viņai ļoti patīk un iepriecina.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Lija Bergmane.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 24. jūnijs, Ogre.
IZGLĪTĪBA: augstākā. Beigusi Medicīnas institūtu Rīgā. Farmaceite.
DARBAVIETA: SIA “L. Bergmanes aptieka” Aizkrauklē īpašniece.
ĢIMENE: vīrs Aleksandrs — “Aizkraukles bankas” padomes priekšsēdētājs. Meita Baiba pēc Banku augstskolas beigšanas ārzemēs mācās maģistrantūrā. Dēls Andris studē biznesa augstskolā “Turība”.
VAĻASPRIEKS: kalnu slēpošana, skolas gados spēlēja rokasbumbu, vasarā aizraujas ar puķaudzēšanu un dārza kopšanu. Ceļošana pa Latviju.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
