“Mums viņš vēl tik dzīvs! Par tēlnieku Voldemāru Jākobsonu domājam tagadnē. Dzirdam viņa skaļo, mundro balsi, smejot: “Jākobsona paradīzē visi eņģeļi staigā pliki.”.
“Mums viņš vēl tik dzīvs! Par tēlnieku Voldemāru Jākobsonu domājam tagadnē. Dzirdam viņa skaļo, mundro balsi, smejot: “Jākobsona paradīzē visi eņģeļi staigā pliki.” Redzam temperamentīgo gaitu, ciešo skatienu,” tā izcilo bebrēnieti raksturo viņam tuvs cilvēks — kādreizējā Stučkas rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” žurnāliste Anna Liepniece.
Un tomēr laiks ir nemitīgi uz priekšu traucošs vilciens, kuru apturēt nav mūsu spēkos. Šis ir mākslinieka jubilejas mēnesis — šodien, 27. janvārī, svinam Voldemāra Jākobsona 105. dzimšanas dienu. Šī gada 2. jūnijā apritēs 30. gadskārta kopš viņa aiziešanas mūžībā. 1976. gadā Bebru pagasta “Galdiņos” atvērta memoriālā māja — muzejs Voldemāra Jākobsona piemiņai.
“Vista nedēj divas olas uzreiz”
Kādu mākslinieku un skolotāju atceras viņa studiju biedri, kolēģi un bijušie audzēkņi?
Latvijas Mākslas akadēmijas gaitenī jauno tēlnieku varējis satikt sporta zābakos un mugursomu plecos.
Kad 1931. gadā V. Jākobsons gatavojās beigt Mākslas akadēmiju, viņa diplomdarbs izraisīja lielas diskusijas. Toreiz mākslā bija tendence dabu attēlot tādu, kāda tā ir. V. Jākobsons teicis, ka viņš gribot radīt mākslas darbu, nevis dabas kopiju. Tieši ar tādu uzskatu arī sākas māksla — tā par mākslinieku atminas viņa draugs tēlnieks Rūdolfs Alders.
“Jākobsons izjūt masu, bet vājāks kustības atainojumā,” 1931. gadā rakstījis Uga Skulme. Pats tēlnieks vienmēr uzsvēra, ka viņa darbos galvenais nav forma, bet saturs. “Mans princips kaļot ir tāds — ja lielais nezaudē, detaļu noņemu. Reizumis man prasa, kāpēc esmu izkalis tik maz? Atbilde: vista arī nedēj divas olas uzreiz. Domu kā augli mātes miesās iznēsāju. Man darbi dzimst smagi,” teicis meistars.
Mākslinieks atstājis vairāk nekā 30 skulptūru, pāri par 100 zīmējumu, grafiku, dekorāciju metu. Muzeja dārzā mūs sagaida “Lācis kārumnieks”, bet izstāžu zālē uzrunā sirmā “Kukažiņa”, “Daktere Egle”, “Pelēkā diena” un citi mākslinieka roku atdzīvināti akmens tēli. Katrai skulptūrai savs tapšanas stāsts.
Mazais gans — tas esmu es!
Pagājušajā vasarā muzeja pagalmā iebrauca auto, no kura izkāpa sirms, omulīgs kungs un pajautāja: “Vai jums vēl ir skulptūras “Mazais gans” un “Zēns tēva kažociņā”?” Pēc šo darbu aplūkošanas atbraucējs cienīgi paklanījās sacīdams: “Esmu Kārlis Dauģis no Ogres. Mazais gans un zēns tēva kažociņā — tas esmu es! Kad biju 10 gadu vecs, mana ģimene dzīvoja Jākobsonam kaimiņos, un es bieži ciemojos “Galdiņos”.” Šādi brīži muzeja darbā ir zelta vērti.
Jauno audzinātājs
Par Jākobsonu kā spilgtu un izcilu personību liecina ne tikai viņa mākslas darbi, bet arī zināšanu un iemaņu atdeve jaunajai paaudzei. Savos skolēnos V. Jākobsons neatlaidīgi audzināja labas gaumes izjūtu, skaidrodams mākslas būtību, apkarodams bezgaumību.
V. Jākobsona audzēkņi ir kļuvuši pazīstami mākslinieki (Velta Paradovska—Toropina, Rusins Kaufmanis), kultūras un zinātnes darbinieki (Pēteris Luste, Jānis Brikmanis). Par to vēstulē muzejam raksta Kārlis Grosbergs, Pļaviņu pilsētas ģimnāzijas 1942. gada absolvents.
“Mirstot izmetīšu kāju pa logu”
Viņa audzēkne Pļaviņu pilsētas ģimnāzijas 1942. gada absolvente Laimdota Šulte—Sarkanbārde stāstīja: “Visur un vienmēr skolotājs V. Jākobsons uzsvēra vienkāršību, norādot, ka tikai tas, kam ir tukša galva, sevi dažādi izgrezno ar krellēm, brošām utt. Viņš dzīvoja ļoti askētiski. Par saviem pēdējiem mirkļiem izteicās — es, tāpat kā Romas pāvests, mirstot izmetīšu kāju pa “Galdiņu” logu, tad visi zinās, ka esmu miris. Pēc kara V. Jākobsons strādāja Bebru septiņgadīgajā skolā, es — A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Abi mācījām fizkultūru, un mūsu skolēni sacentās vieglatlētikā, slēpošanā, plastiskajās un tautiskajās dejās. V. Jākobsons bija ļoti principiāls un sacensībās nepieļāva ne mazāko blēdību. Slēpošanā un vieglatlētikā viņa skolēni bija labi sagatavoti, bet dejās nē. Mana stiprā pusē bija plastiskās un tautiskās dejas. Kad saņēmu apbalvojumus, skolotājs V. Jākobsons pusironiski teica: “Jūs jau atkal spicē ar savām rēvijām!”.”
Ilgas pēc kalnu gaisa
Visu mūžu V. Jākobsons bijis aizrautīgs tūrists. 20. gadsimta trīsdesmitajos gados viņš ir žurnāla “Ekskursants” līdzstrādnieks un studiju nolūkā apceļo vairākas Eiropas valstis. Tūrisma braucieni turpinās arī pēckara gados. Viņam vienmēr bijis vajadzīgs svaigais kalnu gaiss. Mūža beigās savās piezīmēs Jākobsons raksta, cik ļoti viņš ilgojas vēlreiz nokļūt kāda kalna virsotnē.
Domu un darbu “Galdiņos”
“Mans šķūnis — mana paradīze,” tā par “Galdiņiem” teicis to saimnieks. Mājas, kurās joprojām ir dzīvs mākslinieka gars, jūtama viņa klātiene.
Šodien Bebros gaidām ciemiņus — Jākobsona draugus, kolēģus, bijušos audzēkņus. Pulksten 12.30 būs piemiņas brīdis mākslinieka atdusas vietā — Zutēnu kapos, pulksten 14 — atmiņu stunda Bebru pamatskolā.
