Izlasot “Staburagā” publicēto rakstu par vardarbību pret sievietēm, savu dzīvesstāstu redakcijai uzticēja Aijas kundze (vārds mainīts) no Aizkraukles.
Izlasot “Staburagā” publicēto rakstu par vardarbību pret sievietēm, savu dzīvesstāstu redakcijai uzticēja Aijas kundze (vārds mainīts) no Aizkraukles.
Tas noticis pirms daudziem gadiem, kad Aija dzīvojusi kaimiņu rajonā un satikusi atraitni Jāni (arī vīrietim vārds ir cits), kuram pēc sievas nāves palikusi piecpadsmitgadīga meita. Aijai bijis pāri trīsdesmit, bet tādu īstu, elpu aizraujošu mīlestību viņa vēl nebija atradusi.
Liels un valdonīgs
Kad Jānis jaunajai sievietei sācis pievērst uzmanību, viņa par to nepriecājusies. Vīrietim paticis “ielūkoties” pudelē un dzēruma dullumā kauties. Viņš bijis liela auguma, spēcīgs un valdonīgs, bet nelaiķe sieva — maza un trausla.
Nereti viņa staigājusi saraudātām acīm, bet kaimiņiem nesūdzējusies. Radi tomēr zinājuši, ka Jānis dzērumā sievu sit, pēc tam gan lūdz piedošanu.
Pirmās dienas laimīgas
Pēc pāris gadiem Aija tomēr piekritusi kļūt par Jāņa otro sievu. Sarīkojuši diezgan plašas kāzas. Kopā labi izskatījušies — abi gara auguma, Aija gaišmate, Jānis — tumšmatis. Aija savulaik nodarbojusies ar sportu un fiziski bijusi spēcīga sieviete, arī vīrieši viņai patikuši liela auguma.
Pirmajos mēnešos dzīvojuši mierīgi. Pameita Ilze mācījusies vidusskolā un apmetusies internātā, mājās bijusi tikai brīvdienās. Jaunais pāris netraucēti iekārtojis savu mājokli nesen saņemtajā dzī-voklī, kuru Aijai piešķīrusi darbavieta.
Dots pret dotu
Pēc kāda drauga apciemojuma, kad Jānis bijis, kā pats vēlāk atzinies, pamatīgā “šmigā”, viņš ātri vien devies gulēt.
Aijas kundze atceras: “Kad apgūlos viņam blakus, Jānis jau krāca. Pēc brīža arī es jau laidos snaudā, te pamanīju, ka vīrs sāk nemierīgi grozīties un sauc mani. Tad sagrābj aiz rokas, pagriež pret sevi un ar dūri iesit pa vaigu. Es esot palaistuve un viņam neuzticīga. Par to tūlīt saņemšot, ko pelnījusi! Sapratu, ka joki mazi.
Izrāvos, saņēmu visus spēkus un vīru piespiedu pie sienas tā, ka viņam drīz vien sāka trūkt elpas. Tādu izturēšanos viņš acīmredzot izbaudīja pirmo reizi, tāpēc, šokēts par manu pretošanos, zaudēja ne tikai valodu, bet arī agresivitāti. Pāris reižu viņu spēcīgi iedunkāju un ar dūri viegli iesitu starp acīm, jo zināju, ka tās pēc pāris stundām būs aizpampušas. Tas nav sāpīgs, bet efektīvs sitiens!
“Varonim” rokas nolaižas
Līdz rītam Jānis nogulēja rāms kā jēriņš, acis, protams, bija aizpampušas un zilas. Draugiem darbā skaidroja, ka ieskrējis stenderē. Uz mani viņš skatījās kā uz astoto pasaules brīnumu un ar bijību. Es viņam pieteicu, ka neesmu kā viņa pirmā sieva, bet sieviete, kura nevienam vīrietim neļaus darīt sev pāri.
Varmāka bija nobijies un saplacis kā caurs balons.
Pameita pasaka paldies
Tomēr interesantākais notika tad, kad atbrauca Ilze. Dzirdēju, kā vīrs viņai otrā istabā žēlojās “Ak, Dievs, kādu sievieti esmu apprecējis! Manu meitiņ, brīnos, ka paliku dzīvs! Viņa mani ar saviem simt kilogramiem tā piespieda pie sienas, ka gandrīz nosmaku, un vēl ieblieza starp acīm! Kā man dzīvot tālāk?” kauslis vaimanāja. Meitene atbildēja bez vilcināšanās — beidzot tu dabūji, ko esi pelnījis, par mātes asarām!
Man viņa vēlāk pienāca klāt un pateicās, ka esmu tik drosmīga un neļauju sev darīt pāri. Māte bijusi par daudz miermīlīga, visu pacietusi.
***
Aijai un Jānim nu jau pāri astoņdesmit, un mūžu nodzīvojuši saticīgi. Tā arī bijusi pirmā un vienīgā reize, kad vīra niķus vienā rāvienā iznīdējusi gudrā sieva. To viņa iesaka arī citām — nezāli vajag izravēt, pirms tā sazeļ.
