Šodien 55. dzimšanas dienu svin skrīveriete Anna Ginte, kuru vairums pagasta iedzīvotāju pazīst kā pasta Anniņu.
Šodien 55. dzimšanas dienu svin skrīveriete Anna Ginte, kuru vairums pagasta iedzīvotāju pazīst kā pasta Anniņu. 22. martā apritēs 33 gadi, kopš viņa strādā Skrīveru pasta nodaļā.
Rūpnīcā darbā nepieņem
— Darbs pastā, protams, nebija mans bērnības sapnis, — saka Gintes kundze. — Tā vairāk bija nejaušība. Nesen biju apprecējusies un meklēju darbu. Aizbraucu uz telefona aparātu rūpnīcu toreizējā Stučkā, taču mani nepieņēma tikai tāpēc, ka esmu tikko izveidojusi ģimeni un būšot bērni, nekāda strādāšana tāpat nesanākšot. Biju aizvainota un samulsusi. Atbraukusi Skrīveros, stacijas laukumā sastapu pastnieci. Viņa vaicāja, vai nevēlos strādāt pastā par operatori. Nezināju, kāds būs šis darbs, taču jau nākamajā dienā aizgāju uz pārrunām un aiznākamajā sāku strādāt. Izmēģināju visus darbus. Biju pasta nodaļas operatore, tad trīs gadus pastniece, kādu laiku pat nodaļas priekšniece, tad atkal strādāju par operatori.
Kā vāvere ritenī
Grūti pateikt, kuri darba pienākumi patīkamāki. Strādājot par pastnieci, pats sev it kā esi priekšnieks. Paņem pasta sūtījumus, izej pa durvīm, un tālāk jau viss atkarīgs no paša spēkiem. Priekšnieka darbs nav medusmaize. Jāatbild par visu, kas notiek pasta nodaļā, jārisina konflikti ar klientiem. Savukārt strādājot par operatori, visu dienu griezies kā vāvere ritenī. Kā no rīta atver lodziņu, tā vakarpusē aizver. Diena aizlido vēja spārniem, sevišķi tad, ja tikko saņemti “Lattelekom” rēķini. Brīžiem nav laika pat kafiju padzert, kur nu vēl pusdienās aiziet. Darbs pastā turpinās vēl labu brīdi pēc tam, kad izgājis pēdējais klients un aizslēgtas durvis — jāsakārto dokumenti, jāsagaida aizkavējušies pastnieki.
Atpūšas uz velosipēda
Brīvajā laikā Gintes kundze labprāt palasa kādu interesantu grāmatu, pāršķirsta žurnālus vai risina krustvārdu mīklas. Ziemas vakaros laiku īsina arī ar rokdarbiem. Vasarā brīvie mirkļi paiet, strādājot dārzā.
Gintes kundzei patīk braukt ar velosipēdu. Siltās novakarēs viņa dodas vairākus kilometrus garos izbraucienos, un tad, kā pati saka, vērojot dabas skaistumu, visas problēmas kā ar roku nost. Par galveno vaļasprieku vasarā viņa uzskata ogošanu un sēņošanu.
— Rīta agrumā, kad daba vēl tikai mostas, mežā ir visskaistāk, — viņa apgalvo. — Pēcpusdienā mežs šķiet pamiris, bet no rīta tas pilns dzīvīgas gaismas, putnu balsīm. Tieši šīs skaņas vislabāk uzlabo omu un raisa gaišākas domas.
Traucē kupenas
Kad vienojāmies par intervijas laiku, Gintes kundze mazliet samulsusi atklāja, ka viņai ir divas dzimšanas dienas. Viena īstā, kad viņa patiesi nākusi pasaulē, bet otra tā, kura ierakstīta dokumentos.
— Esmu dzimusi mājās, nevis, kā ierasts, slimnīcā, — viņa atklāj. — Tas notika Preiļu rajona Silajāņu pagastā. Bija 16. decembris. Vecāki stāstīja, ka laiks bijis ļoti auksts un sniegs saputināts vai līdz pažobelēm. Tāpēc nav varējuši nokļūt līdz pagastmājai, lai reģistrētu manu dzimšanu. Tā nu man visos dokumentos ierakstīts, ka esmu dzimusi 1949. gada 24. janvārī, bet patiesībā tas notika mēnesi agrāk. Ģimenes lokā dzimšanas dienu svinam jau decembrī. Tad ciemos atbrauc abi dēli ar ģimenēm.
