Janvāris ir laiks, kad atceramies nu jau pirms 13 gadiem notikušās cīņas par Latvijas neatkarību, barikādes Rīgas ielās un pie valstiski nozīmīgiem objektiem.
Janvāris ir laiks, kad atceramies nu jau pirms 13 gadiem notikušās cīņas par Latvijas neatkarību, barikādes Rīgas ielās un pie valstiski nozīmīgiem objektiem. Šajās dienās notiek atmiņu pēcpusdienas, kurina ugunskurus, rīko izstādes, barikāžu dalībniekiem pasniedz Piemiņas zīmi.
Šo cilvēku vidū redzu arī savus vienaudžus. Mēģinu atminēties to laiku un sevi toreiz. Mums bija 15 gadu, mācījāmies 9. klasē. Nu kādi gan no mums toreiz varēja būt barikāžu dalībnieki un neatkarības cīnītāji! Skolā stundās, protams, stāstīja par procesiem, kas tobrīd risinājās Latvijā, par to, cik tas svarīgi mūsu un valsts nākotnei. Taču īstas apjausmas, kurš tajā brīdī bija labais, kurš sliktais, kas īsti notiek, pārliecības, vai tiešām būsim brīvi un kā dzīvosim tālāk, nebija.
Protams, daudzi mani vienaudži tajās janvāra dienās pabija Rīgā. Ziņkārības vadīti, “aizlaidās” no stundām, lai aplūkotu barikādes. Pēc tam skolasbiedriem stāstīja par to kā par lielu varoņdarbu. Dažs kādu dienu aizbrauca līdzi vecākiem. Arī es kādu dienu aizbraucu līdzi tēvam, kurš diendienā uz Ulbroku veda cilvēkus, lai nomainītu nogurušos un nosalušos barikāžu sargātājus. Manā dzīvē tas bija nozīmīgs brauciens, reizēm bailēs ietrīsējās sirds — varbūt pretī brauks bruņumašīna vai satiksim krievu karavīrus. Taču nekad nav ienācis prātā, ka esmu paveikusi ko nozīmīgu, lai par to varētu prasīt Piemiņas zīmi.
Tādā gadījumā Piemiņas zīmi vairāk pelnījuši un daži arī saņēmuši tie, kuri vienkārši nevarēja būt uz barikādēm. Kuriem bija jāstrādā to cilvēku vietā, kas bija devušies sargāt valstiski svarīgus objektus, bloķēt tiltus un ceļus. Tie, kuri simtiem kilometru vadāja cilvēkus, pieveda malku ugunskuriem, vārīja ēdienu un tēju, termosos sūtot to Rīgas aizstāvjiem. Viņi nebija barikāžu dalībnieki, tomēr domās un sirdī bija kopā ar visiem Zaķusalā, pie Ministru Padomes, Iekšlietu ministrijas un Vecrīgā.
Manuprāt, Piemiņas zīmes par neatkarības sargāšanu uz barikādēm pienākas visai Latvijas tautai vai pasniedzama par īpašiem nopelniem. Patlaban brīžiem liekas, ka to var saņemt ikviens, kuram pietiek nekaunības paziņot, ka viņš tur bijis, kaut sēdējis mājās, visiem, kuri piesakās paši.
