Tikko sasnigušajā balti mirdzošajā sniegā jau iemītas pēdas. Cenšoties likt pēdu pēdā, pa taciņu gājuši vairāki. Bridējam reizumis pietrūcis līdzsvara vai arī kāds to pagrūdis, un viņš spēris soli sāņus, lai vēlāk atkal atgrieztos turpat.
Tikko sasnigušajā balti mirdzošajā sniegā jau iemītas pēdas. Cenšoties likt pēdu pēdā, pa taciņu gājuši vairāki. Bridējam reizumis pietrūcis līdzsvara vai arī kāds to pagrūdis, un viņš spēris soli sāņus, lai vēlāk atkal atgrieztos turpat.
Tieši tāpat pa ziemišķo laika neatgriezenības sliedi aizbridušas vēl septiņas jaunā gada dienas. Nu jau bez nesenā svētku spožuma, reizēm gluži vienmuļas, tomēr šad tad uzdzirksteļojot.
Pirmie iedegās un uzdzirksteļoja 1991. gada janvāra barikāžu ugunskuri Zaķusalā. Kalendārā atceres diena ir šodien, taču piemiņas pasākumi notika visu pagājušo nedēļu. Žēl, ka vienīgi Rīgā un vēl dažos rajonu centros. Aizkraukles rajonā tieši janvārī barikāžu atceres vakarus nerīko, bet vajadzētu. Kad vasaras svelmē pasniedz barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, toreizējais ziemas spelgonis šķiet kaut kas iluzors. Protams, labi, ka pasniedz vismaz vasarā.
Kolēģis Andris Upenieks laikrakstā “Ogres Vēstis” lasītāju uzrunāšanai atradis vispatiesākos vārdus: “Neiespējami iedibināt pretēju gaitu, lai Piemiņa pati savai dzīvībai ietu diedelēt. Jo viņa ir svēta. Neredzama. Aiz iedzimta kauna nelien, kur bildē un taisa varoņus. Tie ir viņi, kas cēla pirmās barikādes un tumsā, salā nejuta nobrāztos asiņainos pirkstu kauliņus. Nejuta laiku, telpu, jo juta sirds, un rokas zināja. Un arī citādi nevarēja. Tūkstošiem ļaužu. Tie ir viņi, kas dzīvu turēs savu Atmiņu, Piemiņu, un daudzi vēl trūkumā mirs.” Paldies viņam par šiem vārdiem! Es zinu un jūtu — viņš tur ir bijis.
Ar rakstiem par premjera Einara Repšes pērn nopirktajiem septiņiem īpašumiem gandrīz 350 tūkstošu latu vērtībā pagājušajā nedēļā bija pilnas avīzes. Tagad jau katrs zina: ja ir lieka nauda, noteikti jāpērk māja vai zeme. Cenas augs — tas skaidrs. Mēs jau gribētu nopirkt kādu zemes placi kaut ar suņubūdu uz tās, tikai kur lai ņem to lieko naudu? Ar tik izdevīgiem noteikumiem un zemiem procentiem kā premjeram mums neviena banka kredītu nedos. Bet kāpēc viņam dod? Par “skaistām acīm”? To nu tagad vajadzētu noskaidrot Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, bet kā tu “raksi bedri” amatpersonai, kuras pakļautībā esi? Ne velti Repšes kungs šo institūciju tik ļoti vēlējās iegūt savā tiešajā pārziņā. Redzi, nu — noderēs tagad un vēl ne reizi vien!
Pagājis jau 13 gadu, taču valsts vēl nav pateikusies visiem cilvēkiem, kuri tikai ar gara spēku izcīnīja valsts neatkarību un nosargāja savu parlamentu un valdību. Pats jau pastieptu roku pēc medaļas neiesi. Par to jāparūpējas citiem — tiem, kuri šobrīd sēž pašvaldību vadītāju krēslos. Daudzi no viņiem tajā tālajā janvārī pat pirkstu nepakustināja, lai otrreiz dzimtu neatkarīga Latvija, toties tagad papilnam izmanto visas brīvas un demokrātiskas valsts priekšrocības. Labu amatu, lielu algu, atgūtu un iegūtu īpašumu.
Aizdomu ēna pār valdības vadītāju par dienesta stāvokļa izmantošanu savtīgos nolūkos nav patīkama lieta. Ja arī izrādītos, ka Einars Repše pie mantas ticis ne īsti godīgi, krustā sist viņu gan nevajadzētu. Bet tieši tā savā gleznā izdarījusi māksliniece Aija Zariņa. Piecdesmito dzimšanas dienu gleznotāja svinēja, Rīgas galerijā atklājot savu darbu izstādi, un tās centrā — glezna ar krustā sistu premjeru.
Pati gan šo darbu vēl neesmu redzējusi, taču paziņas stāsta: diezgan neomulīga sajūta. Ticīgie teiktu: Dieva zaimošana. Taču arī neticīgajiem nav pieņemama šāda attieksmes vispārinājuma forma. Mans viedoklis saskan ar bijušās kolēģes, laikraksta “Talsu Vēstis” žurnālistes, tagad Kultūras ministrijas preses sekretāres Gundegas Blumbergas domām, kuras viņa paudusi “Latvijas Avīzei”: “…nesaprotu, kāpēc kāds cilvēks būtu jāsit krustā. Man nekad neienāktu prātā, ka tikai tāpēc vien, ka viņš manā uztverē būtu par kaut ko atbildīgs, kāds būtu sitams krustā. Un tas, kurš to dara, vai viņš pats jūtas tik paštaisns, tik nevainojams? Vai uz patiesību var iet caur sišanu krustā?”.
Saeimā mierīgi nepaiet neviena nedēļa. Kad bez kādiem iebildumiem pieņēma Sandras Kalnietes kandidatūru Eiropas Komisijas komisāres amatam, likās — nu kādu laiku būs miers. Nekā tamlīdzīga! Kā mēdz teikt, vieta jau nevar palikt tukša. Šajā gadījumā — ārlietu ministra krēsls. Bezpartijiskā Sandra Kalniete to atstājusi, un nu ir iespēja “Jaunajam laikam” vienu “portfeli” atņemt, visām koalīcijas partijām vienlīdzīgi uz to pretendējot. Taču “Jaunais laiks” kā īsts savas mantas sargs ar zobiem un nagiem ieķēries tukšajā krēslā, gatavs tūlīt pat iesēdināt tajā tikai un vienīgi savējo. Redzēsim, kuram “zobi” būs spēcīgāki, lai izrautu robu pretinieka kažokā.
Gatavojoties rakstīt nedēļas komentāru, cenšos izlasīt vairāk rakstu, noskatīties informatīvos televīzijas raidījumus, arī no Krievijas translētos. Pagājušajā nedēļā pārsteidza ziņa, ka Krievijā arestēti vairāki augsta ranga ceļu policijas darbinieki. Viņi ilgu laiku legalizējuši Eiropas valstīs nozagtās automašīnas, izsniedzot arī nepieciešamos dokumentus un numurus. Bizness, kurā pelnītas pamatīgas summas. “Naudaspumpim” pats uz savu roku pievienojies arī kāds prokurors, izspiežot naudu no cilvēkiem, kuri nopirkuši nozagtās un pēc tam legalizētās automašīnas. Ko lai saka? Nu strādā cilvēkiem galviņa, strādā! Ne sliktāk par Latvijā praktizēto metodi: nozagt automašīnu un tam pašam upurim vēl pieprasīt kompensāciju, lai braucamo atdabūtu atpakaļ. Sak”, tomēr mazāki izdevumi, nekā jaunu pērkot!
Mūsu pašu mājās, redakcijā, pagājusī nedēļa bija pozitīvu emociju laiks. Cilvēki, kuriem laimējies abonementu loterijā, nāca pēc balvām un sirsnīgi pateicās. Dažs laimē gribēja dalīties arī ar mums, un līdzatnestā saldumu kastīte ceļoja no viena pie otra. Sagādāt kādam prieku — kas gan var būt labāks par to? Gribētos, lai priecīga ir katra diena, kad jūsmājās nonāk mūsu laikraksts.
