20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
20. janvāris — 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena
Šodien pieminam barikāžu laika notikumus, kad Rīgā liesmoja ugunskuri un ļaudis no tuvākiem un tālākiem Latvijas novadiem bez ieročiem bija gatavi cīnīties par valsts brīvību. Māris Apiņš bija viens no tiem, kuri braucieniem uz Rīgu mudināja neretiešus.
Draud nošaut
— Tas bija ļoti interesants laiks, — atceras Apiņa kungs. — Bija ļoti pacilāts garastāvoklis. Tikko bijām izsprukuši no padomijas dzelžainā tvēriena un visi domāja tikai vienu — cīnīties par brīvību. Lai arī bijām dienējuši padomju armijā un zinājām, uz ko tā spējīga, baiļu nebija.
Neretiešus braucieniem uz Rīgu organizēja skolotājs Jānis Bajinskis, Kārlis Kalniņš un es. Abi ar Kārli Kalniņu strādājām autotransporta uzņēmuma “AK — 10” filiālē Neretā. Toreizējais filiāles priekšnieks Kārlis Zobens draudēja, ka nošaus, ja brauksim uz Rīgu, tomēr autobusu deva.
Diennakti dzīvojām Rīgā, tad autobuss brauca atpakaļ, jo bija jādodas reisā, bet cilvēkus uz galvaspilsētu veda cits autobusa vadītājs.
Kad pirmo reizi devāmies uz Rīgu, pārņēma neparastas izjūtas — satraukums par nezināmo mijās ar lepnumu, ka spējam paveikt ko ievērojamu.
Pretiniekus iecementēs
Piebraucot Salu tiltam, pirmais, ko pamanījām, bija lieli traktori ar vircas mucām. Nākamie stāvēja kaļķu vedēji. Vēlāk smējāmies, ka pretinieku viens divi iecementēsim. Zaķusalu ieskāva zvejnieku kuģīši, bet Daugavā esot bijuši salikti tīkli.
Pati sala vairāk līdzinājās lielam ugunīgam un neieņemamam cietoksnim. Izstaigājām arī Vecrīgu. Arī tur liesmoja ugunskuri, pulcējās cilvēki. Krustām šķērsām bija sabrauktas automašīnas. Šķita, ka esmu nokļuvis kādā nereālā vēsturiskā kara filmā.
Gan Vecrīgā, gan Zaķusalā līdz ar ugunskura dzirkstelēm sprakšķēja joki un valdīja vienotība, kādu vairāk nekad neesmu piedzīvojis. Tieši šī vienotības sajūta ir galvenais, kas palicis prātā no tām trauksmainajām dienām. Ja kādam bija grūti, visi devās palīgā, atbalstīja.
Bauskas patērētāju biedrība atsūtīja lauka virtuvi. To novietoja metrus desmit no mūsu ugunskura. Pavāres palūdza saskaldīt malku, un tas kļuva par tādu kā rituālu.
Piemānītie laucinieki
Tagad, atceroties barikāžu laiku, palikusi pārliecība, ka viss bija izdarīts pareizi, vien lauku ļaudis, kuru tolaik mūsu rindās bija visvairāk, nu kļuvuši lieki un nevienam nevajadzīgi. To apzinoties, kļūst skumji. Lauki palikuši pabērna lomā. Ko dod premjera uzruna Vecgada vakarā un aicinājums atgriezties laukos, ja šī un iepriekšējās valdības nav darījušas neko, lai atvieglotu lauku ļaužu dzīvi?
Ar katru jaunu rīkojumu kāda nozare iznīkst. Šodien Neretā vīriešiem vairs nav gandrīz nevienas iespējas atrast darbu. Vēl pirms pāris gadiem pagastā bija vismaz trīs kokzāģētavas, bet pašlaik nedarbojas neviena. Savlaik bija autokombināta filiāle, kurā strādāja 60 cilvēku, kolhozs, citi uzņēmumi. No tā visa vairs nav nekā.
Aģitācija nepalīdzētu
Ja šodien būtu jāiet uz barikādēm, domas, ar kurām to darītu, būtu pavisam citas. Tolaik desmit minūšu laikā autobuss bija pilns. Cilvēki bija gatavi mirklī atlikt malā iesāktos darbus un doties pretim nezināmajam. Tagad vajadzētu vismaz divas dienas aģitēt, un arī tad nebūtu pārliecības, ka autobuss būtu pilns. Esam vīlušies. Laucinieks jau neprasa neko neizpildāmu, tikai iespēju strādāt.
Bērniem būs labāk
Dažs varbūt pārdzīvo, ka Latvija iestājas Eiropas Savienībā. Sak”, no vienas savienības ārā, otrā iekšā. Taču es ticu, ka mūsu bērniem dzīvot Eiropā būs daudz vieglāk. Attīstīsies ražošanas un arī mazajiem uzņēmumiem laukos būs iespēja pelnīt, radīt jaunas darbavietas.
