Daudzi labi atceras latviešu pasaku par bērniem, kuri savus vecos tēvus un mātes veda uz mežu un atstāja. Atceras arī to, ka puisēns neļāva atstāt vectētiņu ar ragaviņām mežā, jo ar ko tad viņš turp vēlāk vedīs tēvu?
Daudzi labi atceras latviešu pasaku par bērniem, kuri savus vecos tēvus un mātes veda uz mežu un atstāja. Atceras arī to, ka puisēns neļāva atstāt vectētiņu ar ragaviņām mežā, jo ar ko tad viņš turp vēlāk vedīs tēvu? Reizēm liekas, ka šie laiki atgriežas.
Vai pienācis laiks “ragaviņu biznesam”, lai apmierinātu pieprasījumu, vai arī jāsāk vairāk domāt par veco paaudzi? Par cilvēkiem, kuri strādājuši, cēluši, audzinājuši un skolojuši savus bērnus, bieži vien no daudz kā atsakoties. Un rezultāts? Bērniem vecāki nav vajadzīgi, nepieciešama tikai viņu sarūpētā manta, māja, zeme.
Tik ilgi pierunā, kamēr manta novēlēta dēlam vai meitai. Bet tad par veco cilvēku neviens vairs nerūpējas. Tādu piemēru visapkārt bez skaita. Sirds sāp, kad ar tādu netaisnību, es pat teiktu — nekaunību, saskaries pazīstamu cilvēku dzīvē. Nesen tikos ar klasesbiedreni. Dzīve viņai nav bijusi viegla: agri zaudēts vīrs, atalgojums darbā neliels, tomēr meita izskolota, dzīvoklis labi iekārtots. Meita veiksmīgi apprecējusies, abi ar znotu pietiekami pelna, aug divas mazmeitas. Jā, dzīvokli privatizējusi meita, un nu mātei tajā gandrīz vairs nav vietas.
Otra problēma: cīņa par mantu un mantojumu. Vissīvākie strīdi rodas tad, kad aizgājējs nav atstājis testamentu. Šādās situācijās zūd jebkāda cilvēcība: vairs nav ne brāļu, ne māsu, ir tikai alkatības pārņemti cilvēki. Taču viņi aizmirst, ka blakus ir bērni, kuri varbūt pēc gadiem tāpat rīkosies ar viņiem.
Varbūt esmu fatāliste, bet ievēroju, ka pasaulē viss ir līdzsvarā: atmaksājas kā labie, tā ļaunie darbi. Spilgtas ir bērnības atmiņas: dzīvoja ģimene — vīrs, sieva, meita, vecāmāte. Sieva pret savu māti izturējās ļoti cietsirdīgi, bieži pat sita, nedeva ēst. Un vecā sieviete reiz teica: man jau drīz jāaiziet, bet gan jau redzēsiet, ka viņas meita atmaksās ar to pašu. Tā arī notika: sita, lamāja… Pati meita nosmaka dūmos savā mājā.
Protams, visiem gribas, lai ļaunums atmaksu saņemtu nekavējoties, taču tā nenotiek. Varbūt mēs savā dzīvē to nesagaidīsim, bet kaut kad tas tomēr notiks. Tāpēc padomāsim, ko atstāsim mantojumā saviem bērniem un mazbērniem.
Pēdējā laikā vērojama arī nežēlīga izturēšanās pret bērniem. Vai tas nav bumerangs, kurš vienmēr atgriežas pie metēja?
