Šonedēļ četrdesmito jubileju svin klintainiete Helēna Veitnere — divu bērnu māte, lauku sētas saimniece, studente un dejotāja.
Šonedēļ četrdesmito jubileju svin klintainiete Helēna Veitnere — divu bērnu māte, lauku sētas saimniece, studente un dejotāja. Aktīvā jubilāre gan teic, ka mājās lielu svinību nebūšot, jo jubilejas ierasts atzīmēt izbraukumā.
Darbabiedri gavilē
Tuvojoties Helēnas Veitneres dzimšanas dienai, kolēģi Aizkraukles ceļu rajonā jau laikus pieteica, ka jubilāri sveiks ar vērienu. Helēna no sumināšanas kautri atteikusies, tomēr neviens kolēģis viņu nav aizmirsis.
— Četrdesmit šķiet tāds nelāgs skaitlis, pēc kura mūžs sāk ritēt uz otru pusi, — tā gaviļniece.
— Tādēļ visiem stāstu, ka šo jubileju plaši nesvinēšnu. Arī darbā piekodināju, lai mani nesveic.
Kas tev deva! Kolēģi tik pasmaidījuši un noteikuši: “Gribi klusu jubileju, iznāks visvērienīgākā!”. Helēnu viņi sveikuši gavilējot.
Izbraukumos jautrāk
Parasti Helēna Veitnere dzimšanas dienu svin ārpus mājas. Viņai ar draugiem ir vienošanās citam pie cita ciemos neiet, bet svinēt kādā izbraukumā. Tā jubilāram ērtāk un ciemiņiem jautrāk.
— Dzimšanas dienās dodamies izbraukumā, piemēram, uz kādu jauku parku, izklaides pasākumu. Pēc tam kafejnīcā baudām svētku mielastu. Pieņemts, ka pārējie to jubilāram izmaksā, īpašu dāvanu nepērkot, — stāsta Helēna.
— Šādas svinības ir daudz jaukākas nekā mājās, jo jubilāram nav jāklāj galds un pēc tam jāmazgā trauku kaudze. Vairāk var priecāties.
Svētdiena — deju diena
Helēnas kundze ilgus gadus dejo tautu dejas. Jau bērnībā tas darīts Rīgas deju kolektīvos. Kad ģimene pārcēlusies uz dzīvi Koknesē, viņa papildinājusi Kokneses “Liepavota” dejotāju pulku. Tajā aizritējis 15 gadu, dejots ne vienā vien koncertā, Dziesmu un deju svētkos, būts arī ārzemēs. Pēdējos divus gadus par dejotājas kolektīvu kļuvusi Jumpravas “Saime”. Helēna teic, ka dejo, cik vien sevi atceras.
— Man ļoti patīk dejot. Mēģinājumi Jumpravā notiek reizi nedēļā svētdienās, un šo dienu pēc darba nedēļas gaidu ar nepacietību. “Saimē” dejo arī vīrs Andis, dejas ir mūsu kopīga aizraušanās, — stāsta jubilāre.
Dejojot Aizkraukles ceļu rajona ražošanas sagatavošanas inženiere lieliski atpūšoties. Ne tikai no darba, arī no mājas rūpēm un studijām Tehniskajā universitātē — Helēna Veitnere maģistrantūrā apgūst kvalitātes vadību.
— Pēc Rīgas pedagoģijas un vadības augstskolas absolvēšanas sajutu tādu kā tukšumu, gribēju studēt vēl. Tādēļ iestājos Tehniskās universitātes maģistrantūrā, nupat beidzu studiju otro pusgadu. Studē arī vīrs, šajā pašā universitātē apgūstot būvnieka zināšanas.
Palīdz neaizstājamā ome
Reizēm gan nākoties piebremzēt, jo tikt galā ar darbu, studijām, dejām un lauku māju nav viegli. Jāaudzina arī bērni — meita Everita studē Jelgavā, dēls Krišjānis ir Kokneses vidusskolas 3. klases skolēns.
— Lieliski palīdz omīte, bez viņas ar visu galā netiktu, — stāsta Helēna. — Omīte Krišjāni no skolas sagaida, mūs ar siltām vakariņām no darba. Jauki, ka ir kāds, kurš parūpējas par māju, kad man nav laika.
Lauku mājas Klintaines pagastā Veitneru ģimenei ir septīto gadu. Tās ir vīra dzimtās mājas, kur arvien pietiek darāmā.
— Mājas pamazām atjaunojām, nu varam iekārtot apkārtni. Sapņoju par skaistu puķudārzu, ko reiz noteikti izveidošu. Dzīvojot pilsētā, es nekad nedomāju, ka reiz man būs lauku mājas. Kad vidusskolā strādājām Kokneses dārzniecībā, es nolēmu, ka nekad laukos nedzīvošu. Nekad nesaki “nekad”!
Sapņo par eksotisku zemi
Vaicāta par dāvanu jubilejā, Helēna Veitnere atteic, ka vislabākā būtu veiksmīgs studiju nobeigums.
— Vēl jāmācās divarpus gadu, — tā Helēna Veitnere. — Sapņoju arī aizbraukt uz kādu eksotisku zemi. Ceru, ka vīrs šo sapni reiz piepildīs un aizvedīs mani tālā ceļojumā.
