Pirmā šī gada darba nedēļa palikusi prātā ar sniegu, kas beidzot piesedza ne vienu vien nesmukumu gan pie sētas durvīm, gan pie parādes ieejas.
Pirmā šī gada darba nedēļa palikusi prātā ar sniegu, kas beidzot piesedza ne vienu vien nesmukumu gan pie sētas durvīm, gan pie parādes ieejas. Taču politiskajā dzīvē viss, var teikt, pa vecam, tie paši ierastie politiķu triki, blēdīšanās un noslēpumainība.
Tieši ar noslēpumainību pagājušajā nedēļā izcēlās Ministru prezidents Einars Repše, kurš arvien biežāk piemirst, ka pirms vēlēšanām solījis spēlēt atklātu un godīgu spēli. Premjers gluži kā iespītējies skolaspuika vai visu nedēļu nevēlējās izpaust tās personas vārdu, kura Latviju pārstāvēs Eiropas Komisijas (EK) komisāru klubiņā.
Lai neko nevajadzētu atklāt, premjers pat bēguļoja no žurnālistiem un aizbildinājās ar bargā EK prezidenta Romano Prodi rīkojumu glabāt slepenībā savus apsvērumus, kamēr komisāra kandidatūra nebūs akceptēta visaugstākajā līmenī. Interesanti, ka citas valstis, kurām arī bija jāizvirza eirokomisāru kandidatūras, šādus rīkojumus nebija saņēmušas…
Tikai pašās nedēļas beigās kļuva zināms, ka augsto amatu ieņems ārlietu ministre Sandra Kalniete, kuras kandidatūru, kā vēlāk atklājās, Prodi apstiprinājis jau nedēļas sākumā. Viņai ir gan pietiekama izglītība, gan diplomātes darba pieredze. Šarmantā kundze iemantojusi labu slavu ne vien pašu mājās, bet arī ārvalstīs. Arī valdības koalīcijas partneriem pret Kalnietes kandidatūru nav īpašu iebildumu.
Kalnietes izvirzīšana šim amatam gan vēl nenozīmē, ka Latvijas pārstāve darbosies Eiropas Savienības ārpolitikas jomā. To, kurā lauciņā strādās katrs no jaunajiem komisāriem, noteiks EK prezidents pats. Kalniete gatava ķerties pie jebkuras jomas un uzskata, ka tiks galā ar visu. Viņa būs arī viena no vislabāk atalgotajām Latvijas amatpersonām, jo jauno komisāru darba alga būs 11500 latu mēnesī, turklāt pienākas vēl piemaksa, ja komisārs uz Briseli dodas kopā ar ģimeni. Dzīvoklis gan jāīrē pašam un par lidojumiem uz mājām jāmaksā no savas kabatas.
EK komisāra kandidatūras nosaukšana radījusi virkni citu problēmu. Nav zināms, kurš no Sandras Kalnietes pārņems ārlietu ministra portfeli. Par spīti koalīcijas “mazo brāļu” pretestībai “Jaunais laiks” nolēmis meklēt kandidātu no pašu vidus. Premjers jau pasteidzies kā vienu no iespējamajiem pretendentiem šim amatam nosaukt “Jaunā laika” Saeimas frakcijas vadītāju Krišjāni Kariņu. Par to, vai Kariņš patiešām ieņems ārlietu ministra posteni, spriest vēl pāragri, jo koalīcijas partneri noskaņoti kareivīgi, un ministriem nepieciešams Saeimas uzticības balsojums. Tas varētu izvērsties arī par uzticības balsojumu Ministru prezidentam, kurš pašlaik rīkojas kā monarhs, nevis demokrātiskas valsts vadītājs.
Eirokomisāra kandidatūra pagājušajā nedēļā nebija vienīgā slepenā lieta. Tikpat lielā, ja ne vēl lielākā, slepenībā valdības pārstāvji turēja informāciju par to, ko mierizlīgumam piedāvā Skandināvijas telekomunikāciju koncernam “TeliaSonera” arbitrāžas strīdā par SIA “Lattelekom” monopoltermiņa saīsināšanu. Aizbildinoties ar konfidencionālu informāciju, ierēdņi slēpj ne tikai ziņas par pašu piedāvājumu, bet pat to, kuras amatpersonas to akceptējušas.
Izrādās, atkal vainojams Einars Repše, kurš pagājušā gada nogalē uzņēmumam “TeliaSonera” nosūtījis mierizlīguma piedāvājumu, par kuru nav zinājuši visi darba grupas locekļi. Kārtējais Repšes mēģinājums vienpersoniski lemt notikumu gaitu ir pretrunā ar likumu, kurš aizliedz veikt slepenas darbības ar valsts mantu. Ja tā, Repšem pienāktos vismaz kaut kāds sods.
Cerams, mierizlīguma piedāvājums apspriests ar pietiekami kompetentiem juristiem, lai “Telia Sonera” tā varbūtējās nepilnības nevarētu izmantot kādā tiesas prāvā pret Latviju un pieprasīt vairākus desmitus miljonu vērtu kompensāciju, kā tas jau reiz noticis metāllūžņos sagrieztā zviedru kuģa un citās lietās. Jau tā šajā lietā tiesā iesniegtas prasības par gandrīz vai astronomiskām naudassummām.
“Tilts Communication” par monopolstāvokļa termiņa saīsināsanu prasa 87,6 miljonus latu, savukārt Latvijas valsts par saistību nepildīšanu telefona ciparu tīkla modernizēšanā vēlas saņemt 599,5 miljonus latu. Šajā lietā ir vēl kādas ieinteresētās personas –– Latvijas iedzīvotāji. Viņi grib izmantot kvalitatīvus sakarus, taču vēl joprojām daudzviet, īpaši attālākos lauku rajonos, tā ir liela problēma.
Interesants pavērsiens piedzīvots partiju finansēšanas likuma pieņemšanas procesā.
Latvijas Pirmā partija, kuras politiķi paši savlaik dedzīgi aizstāvēja izmaiņas līdzšinējā partiju finansēšanas sistēmā, pēkšņi meta kažoku otrādi un izstrādāja virkni jaunu priekšlikumu, kuri likvidē visas līdz šim virzītās labās idejas.
Izrādās, “mācītāju partijas” politiķi danco pēc Aināra Šlesera stabules. Atgriežoties no komandējuma, viņš pēkšņi apjautis, ka jaunais likums neļautu līdz nākamajai Saeimai “uzcept” jaunu politisko partiju. Maz ticams, ka uzņēmēji vēlreiz būs ar mieru pirkt kristīgus “vēžus” blēžu kulītē.
Latvijas Pirmā partija grib panākt, lai partiju biedri drīkstētu ziedot savām partijām neierobežotā daudzumā, atļaut ziedot juridiskajām, ne tikai fiziskajām personām, neattiecināt priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumus uz pašvaldību vēlēšanām, atteikties no prasības ziedot tikai no pēdējos trijos gados nopelnītajiem līdzekļiem. Bet tieši pēdējos trīs gadus likums atļauj pārbaudīt, vai persona godīgi maksājusi nodokļus. Citiem vārdiem — “mācītāju partijas” runasvīri grib pavērt ceļu tiem, kuri vēlas politikā ieguldīt netīru naudu. Vispirms jau pašam Šleseram.
Kaut brīžiem šķiet, ka dzīvojam blēžu un krāpnieku apsēstā zemē un vismaz tuvākajā laikā labāk nekļūs, prieks, ka kopš Jaunā gada dienas kļuvušas mazliet garākas un gaišākas. Arī zīlītes pie mājas loga čivina daudz jautrāk. Laikam jau daba lēnām griežas uz pavasara pusi.
