“Staburags” jau rakstīja, ka noslēdzies konkurss par “Staburaga” pamatīgāko zivi 2003. gadā. Veiksmīgākie makšķernieki saņēma redakcijas balvas un dalījās pieredzē.
“Staburags” jau rakstīja, ka noslēdzies konkurss par “Staburaga” pamatīgāko zivi 2003. gadā. Veiksmīgākie makšķernieki saņēma redakcijas balvas un dalījās pieredzē. Izskanēja arī ne viens vien makšķernieku stāsts.
Uzdāvina akvareli
Galveno balvu — spininga kātu un spoli — saņēma pļaviņietis Madis Kalnriekstiņš, kurš Daugavā izvilcis 7,2 kilogramus smagu mežavimbu, Andis Andersons no Pļaviņām saņēma spininga kātu par Daugavā ar spiningu noķertu 35 kilogramus smagu samu. Spininga spole tika sērenietim Ināram Krūmiņam par 7,7 kilogramus smagu līdaku. Veicināšanas balva — makšķernieka nazis — Linardam Skudram no Pļaviņām, kurš noķēris 3,6 kilogramus smagu zandartu. Skudras kungs konkursam pieteica arī 10 kilogramu smagu samu un 4,1 kilogramu smagu līdaku. Skudras kungs teica: gribējis, lai ir plašāks sortiments. Arī pagājušajā gadā Linards Skudra piedalījās “Staburaga” rīkotajā konkursā un ieguva veicināšanas balvu.
Arī makšķernieki uz redakciju nebija nākuši tukšām rokām. Linards Skudra brīvos brīžos zīmē akvareļus un redakcijai bija atnesis dāvanu — paša zīmētu akvareli, kurā attēlota Staburaga klints.
Var uzvarēt ar ķīsi
Konkursa uzvarētāji slavēja vērtēšanas sistēmu — konkursam pieteiktās zivs svaru salīdzināšanu ar atbilstošās zivs sugas Latvijas rekordzivi. Tās, kuras svars ir vistuvāk Latvijas rekordam, izvilcējs uzvar. Tas nozīmē, ka uzvarēt var ne tikai ar milzu samu vai līdaku, bet arī ar ļoti lielu ķīsi vai prāvu raudu, turklāt noķertajām zivīm nebūt nav jābūt Latvijas rekordzivs svarā.
Makšķernieki vienbalsīgi atzina, ka 2003. gads kopumā bijis veiksmīgs — vilkti labi lomi. Tieši šajā gadā sasniegti divi jauni Latvijas rekordi. Cepīša ezerā noķerts 2,15 kilogramu smags asaris, bet Daugavā — 58,2 kilogramus smags sams.
Nobīstas no zivs
Visvairāk sprieda par mežavimbu spiningošanu, ko izmēģinājis vai katrs makšķernieks. Visspilgtākās atmiņas, protams, bija Kalnriekstiņa kungam, kura šogad vilktā zivs tikai par 300 gramiem atpaliek no Latvijas rekorda.
— Skats, kad mežavimbas medī, patiesi ir varens, — saka Madis Kalnriekstiņš. — Pagājušajā vasarā trīs reizes ievēroju, ka Daugavā pie Pļaviņām medī kāda liela salate, līdz beidzot septembrī viņu noķēru. Pirmajā reizē zivs no ūdens izlēca pie pašas laivas. Nobijāmies abi. Es no skaļā plunkšķa, viņa no tā, ka gandrīz ielēca laivā. Sākumā domāju, ka sams, bet tikai pēc tam sapratu, kas par lietu.
Nepareiza metode
Arī sērenietis Inārs Krūmiņš šad tad mēdz spiningot Daugavā pie Pļaviņām. Izrādās, Krūmiņa kungs līdz šim pārāk lēni vadījis vizuli, tāpēc lielākās mežavimbas parasti norāvušās.
— Spiningojot mežavimbas, vizulis jāvelk strauji, — saka Skudras kungs. — Mežavimbai par lēnu nebūs nekad. Jo ātrāk velk, jo zivs drošāk tver ēsmu. Pie tam lielākās zivis rudens pusē var noķert dziļumā blakus vietām, kur ūdens virspusē intensīvi medī mazākās zivis. Pavasarī noķertās zivis parasti ir mazākas par tām, kuras ķeras rudenī.
Piemāna ar gumiju
— Svarīgi atrast vietu, kur zivis mīt, — saka Madis Kalnriekstiņš. — Ja viņām ir apetīte, tvers jebkuru mānekli. Reiz spiningoju Daugavā, “Selgas” pusē. Labi ķērās. Tas laikam skauda blakusesošajam makšķerniekam, kurš nekaunīgi piebrauca blakus un vaicāja, ko es lieku uz āķa. Atbildēju, ka gumijas gabalu. Viņš apvainojās, tūlīt izvilka no kabatas gumijas strēmelīti un piedāvāja izmēģināt. Trešajā metienā āķa galā spirinājās prāvs zandarts. Vīram no brīnumiem mute palika vaļā.
— Tā tas ir, — pievienojas Skudras kungs. — Arī asari pārvietojas baros. Sevišķi ziemā, ja izdodas noķert vienu asari, turpat jāmeklē arī pārējie. Reiz Daugavā ķēru asarus. Mēģināju gar grunti, taču lāga neķērās. Pēkšņi pamanīju, ka vietām starp salauzīto ledu ūdens lāsmenīšos peld daudz mazo zivtiņu. Šķita, ka ūdens vārās. Pamēģināju ēsmu peldināt gandrīz zem paša ledus. Drīz viens pēc otra uz ledus spirinājās prāvi strīpaiņi.
Vaino spēkstaciju
Garāka diskusija izvērtās par jautājumu, kas ietekmē zivju skaita samazināšanos Daugavā — lielais makšķernieku pulks, zvejnieki ar tīkliem vai straujās ūdens līmeņa svārstības.
Sākumā kungi katrs aizstāvēja savu viedokli un lielākoties vainoja zvejniekus ar tīkliem. Tomēr Andersona kungs iebilda.
— Sākumā es zivis ķēru tikai ar spiningu, — stāsta Andis Andersons. — Taču pēdējos gados mēģinu zvejot arī ar tīkliem. Nebūt nav tā, ka tīkli vienmēr pilni zivīm. Ar makšķeri var noķert daudz vairāk. Makšķerēju no noenkurotas laivas starp diviem saviem tīkliem. Piecās dienās noķēru 40 kilogramu plaužu. Tīklos šajā pašā laikā bija pieci kilogrami. Zivis kļuvušas gudrākas un peld tīklam apkārt pāris metru attālumā. Par to pārliecinājāmies arī ar eholoti.
Par lielāko vaininieci zivju skaita samazinājumā vīri atzina spēkstaciju un lielās ūdens līmeņa svārstības. Tikko plauži seklumā iznārstojuši, spēkstacijā pazemina ūdens līmeni, un ikri paliek sausumā. Tā notiek ne tikai ar plaužu, bet pat ar zandartu ikriem, kaut zandarti parasti nārsto dziļākās vietās nekā plauži.
Pašmāju lomi labāki
Makšķerēšanas iespējas ārzemēs vīri vērtē visai skeptiski. Tam vajag daudz naudas. Protams, būtu interesanti paspēkoties ar lielākām zivīm, taču Andersona kungs pauž daudzu copmaņu viedokli:
— Mēdz teikt, ka izcili lomi ir tur, kur mūsu nav. Tomēr vislielākais gandarījums ir savās mājās noķert īstu milzeni. Arī mūsu ūdeņos ir ļoti lieli eksemplāri, vienīgi noķert nav tik vienkārši.
Aizvelk laivu
Katrs no veiksminiekiem piekrita izstāstīt pa makšķernieka stāstam.
— Visus makšķerēšanas noslēpumus esmu mācījos no Linarda Skudras, — saka Andis Andersons. — Kad Linards sāka pievilināt samus ar kvoku (īpašas formas koka instruments, ar ko ūdenī rada specifisku skaņu — aut.), to mēģināju arī es. Uzmeistaroju savu kvoku, nedaudz patrenējos un izvilināt vajadzīgo skaņu izdevās.
Ar paprāvu alumīnija laivu biju iebraucis Aiviekstes grīvā, kur Pļaviņu apkaimē ķer lielākos samus. Nebija jau toreiz man tādas pieredzes. Makšķeri ar ēsmu iegremdēju triju metru dziļumā un sāku kvokot. Stiprs vējš nemitīgi pūta laivu krastā. Laivai bija piecus metrus gara smaga ķēde, kuras galā vienmēr pielieku piekaramo atslēgu. Nolēmu ķēdi ar atslēgu iegremdēt ūdenī, lai tā ķertos aiz radzēm upes gultnē un laiva tik strauji neslīdētu uz krastu.
Pēkšņi kāds spēcīgi parāva aiz ķēdes un pavilka laivu vismaz pusmetru pret vēju. Neko tādu nebiju gaidījis, tāpēc aiz bailēm sirds vai pa muti kāpa ārā. Žigli satinu makšķeri un braucu krastā. Laikam jau ļoti liels sams bija izniris no dzelmes un sagrāba nevis ķēdi, bet spožo atslēgu. Gadus divus neķēros pie kvoka, kamēr sadūšojos atkal pievilināt kādu lielāku samu.
Sapals rauj dzelmē
Savukārt Skudras kungs atminējās sava tēva jaunības laikus, kad upe bija tik bagāta zivīm, ka tās vai pašas lēkušas krastā.
— Reiz kādās mājās nokāvuši cūku, — stāsta Linards Skudra. — Saimniece aizgājusi uz upi skalot zarnas desām. Izritinājusi vienu līkumu, otru, kad pēkšņi kāds sācis zarnas raut ārā no rokām. Izrādās, sev prāvāku kumosu bija nolūkojis brangs sapals, kurš kāroto kumosu tā arī nav atlaidis.
Tajos laikos, kad Daugava nelīdzinājās prāvam ezeram, pa upi laivu dzina ar īpašu koka kārti. Lai pret radzēm to nenolauztu, galā bija piestiprināta dzelzs uzmava, kura no ilgās lietošanas bija kļuvusi spoža. Reiz ķeksi sagrābusi liela līdaka un gandrīz izrāvusi to braucējam no rokām.
Ķer aiz vēdera
Pašam gan dīvainu piedzīvojumu pie ūdeņiem nav, tomēr pirms dažām dienām Daugavā uz ledus atradu ievainotu gulbi. Diemžēl putns nedevās rokās, un es nevarēju viņam palīdzēt. Iespējams, putns bija salauzis spārnu un nevarēja lidot.
Pirms daudziem gadiem spiningojot mani pārsteidza salate. Bija pavasaris. Pēkšņi vizuli sakampa kāda zivs. Tā bija ļoti spēcīga, un zivi neparko nevarēja piedabūt tuvāk. Kad lomu pievilku tuvāk, atklājās, ka cīnos ar paprāvu mežavimbu, kurai āķis aizķēries aiz vēdera spuras, un zivs bija jāvelk šķērsām. Labi, ka nenorāvās, citādi visiem stāstītu, ka cīnījos ar milzeni, bet zaudēju.
Spuras abpus galvai
— Arī man gadījies zivi aizķert aiz sāna, — piebalso Kalnriekstiņa kungs. — Makšķerkāts spēji saliecās līkumā un bija ļoti grūti vilkt. Baidījos, ka pārtrūks aukla. Kad pievilku tuvāk laivai, pamanīju virs ūdens spuras, bet abās pusēs auklai. Brīnījos, kas tā par zivi, kam abās pusēs galvai spuras. Kad iecēlu laivā, atklājās, ka tas ir pusotru kilogramu smags zandarts.
— Bijām ar kuterīti iebraukuši Daugavā pie Pļaviņām iepretim slimnīcai, — stāsta Inārs Krūmiņš. — Nolēmām ar gruntsmakšķerēm ķert plaužus. Iebarojām. Iemetām makšķeres, taču nekā. Te kāda zivs sāka kustināt manas makšķeres auklu. Pavelk un atlaiž. Pēc brītiņa atkal. Vienā šādā reizē mēģināju piecirst. Šķita, ka spolē iespēris zibens. Aukla strauji izritinājās, līdz beidzot skrējienu izdevās apturēt. Taču izkustināt zivi nevar, velk uz vienu pusi, tad otru. Lai nesamudžinātos auklas, pārējie savas makšķeres izvilka. Tikai pēc pamatīgas stīvēšanās pievilku zivi pie laivas. Tas bija ap kilogramu smags zandarts, kuram āķis ieķēries astē, tāpēc zivs varēja vilkt ar visu spēku.
Nākotni nevar paredzēt
Uz “Staburaga” jautājumu, kādi lomi gaidāmi nākamvasar, kuru sola karstu un sausu, vīri atbildēja visai izvairīgi. Galvenais, lai zivis nārstotu piemērotos apstākļos, tad arī vasarā gaidāmi labi lomi.
