Sen pagātnē laiki, kad ceļojot gāja kājām vai brauca zirga vilktos ratos. Izmantojam personīgos vai sabiedriskos transporta līdzekļus — automašīnas, vilcienus, autobusus un lidmašīnas.
Sen pagātnē laiki, kad ceļojot gāja kājām vai brauca zirga vilktos ratos. Izmantojam personīgos vai sabiedriskos transporta līdzekļus — automašīnas, vilcienus, autobusus un lidmašīnas. Autobuss ir viens no populārākajiem transporta līdzekļiem kā pirms gadiem divdesmit, tā arī pašlaik. Vien braucamie kļuvuši komfortablāki un ātrāki. Aizkraukles rajonā lielāko daļu pasažieru pārvadājumu nodrošina Aizkraukles autotransporta uzņēmums. Pagājušajā gadā tas pārvadāja 1,5 miljonus pasažieru.
Aizripo uz Maskavu
— Savlaik vedām ne tikai pasažierus, bet arī kravas, — stāsta uzņēmuma direktors Pauls Vizbelis. — Bija liels kravas automašīnu parks, taču pašreizējā ekonomiskajā situācijā kravas pārvadājumi mūsu uzņēmumam kļuva nerentabli, tāpēc palikuši tikai autobusi. Bija arī automašīnas konteineru vešanai, piena autocisternas un citas kravas automašīnas. Pēdējos septiņpadsmit pašizgājēju pārdevām pirms pieciem gadiem. Tos nopirka lielākoties uzņēmumi no Baltkrievijas. Daļa auto aizripoja uz Maskavu.
Līdz tam daudzus gadus mūsu transportu izmantoja ceļu būvētāji vai visā Latvijas teritorijā. Cerējām, ka plašāki ceļu remontdarbi sāksies arī Aizkraukles rajonā un varēsim piedāvāt savu tehniku, taču šīs cerības nepiepildījās. Ceļus remontē tie, kuri uzvar konkursos, un bieži vien šīm firmām ir pašām savas automašīnas. Saglabāt automašīnas, kuras reāli strādā labi ja mēnesi gadā, mums bija neizdevīgi. Jāmaksā nodokļi, jāveic tehniskās apskates, jāremontē.
Sāk ar vecu tehniku
Aizkraukles autotransporta uzņēmums tāds, kāds tas ir pašlaik, izveidots 1992. gadā, atdaloties no Ogres autotransporta uzņēmuma. 1998. gadā to pārreģistrēja kā pašvaldības (Aizkraukles rajona padomes) bezpeļņas uzņēmumu. Taču par uzņēmuma dzimšanas dienu uzskata 1969. gada 30. jūniju, kad Jēkabpils ATU—11 paspārnē izveidoja Stučkas filiāli, par garāžu priekšnieku ieceļot bijušo celtnieku Borisu Ušakovu. 1970. gadā uzņēmums kļuva patstāvīgs. Autoparku nokomplektēja no ministrijas autouzņēmumu vecās tehnikas, kura jau bija nolietojusies. Pēc trijiem gadiem uzņēmumā strādāja 200 darbinieku. Toreiz kravu pārvadājumi uzturēja pasažieru pārvadājumus, jo tie bija nerentabli.
Savlaik uzņēmumam bija 160 automašīnu, pašlaik tikai 33 autobusi. Uzņēmumā strādā ap 80 cilvēku — septiņi administrācijā, remontstrādnieki, autoelektriķi, mehāniķi. Vairāki darbu veic amatu savienošanas kārtībā. Uzņēmumā ir ap 40 autobusu vadītāju. Daļai autobusu ir divi vadītāji, lai nodrošinātu nepārtrauktu to darbību. Pieaug prasības darba un atpūtas laika ievērošanai, tāpēc autobusu vadītāju skaits būs jāpalielina līdz 50.
Vajag trīs miljonus
Kaut gan Aizkraukles ATU austrumos ražotos LAZ markas autobusus pilnībā aizstājuši rietumos ražotie autobusi, arī tie ir novecojuši. 2001. un 2002. gadā līzingā nopirkti jauni autobusi, tomēr to vidējais vecums ir 14 gadu. Tā kā autobusu optimālais kalpošanas ilgums ir 8 līdz 10 gadu, turpmākajos trijos, četros gados būtu jāmodernizē 80 procentu tehnikas. Šībrīža cenās tas izmaksātu aptuveni trīs miljonus latu.
Darba un atpūtas laiku reglamentējošie noteikumi nosaka, ka autobusa vadītājs dienā nedrīkst braukt ilgāk par deviņām stundām, bet divās nedēļās — ne vairāk par 90 stundām. Tāpēc ļoti rūpīgi jāplāno autovadītāju darbs, lai viņi būtu pietiekami noslogoti un autobusu ietilpība būtu piemērota katra reisa pasažieru plūsmai. Tas nebūt nav tik vienkārši, un reizēm gadās, ka, piemēram, reisā uz Seci dodas pustukšs autobuss ar 60 sēdvietām, bet uz kādu lielāku apdzīvotu vietu mazāks un pārpildīts. Zviedrijā tādai plānošanai izmanto datoru, taču Latvijā šādas sistēmas vēl nav nevienā autotransporta uzņēmumā.
Dienā pieci tūkstoši
Autobusu satiksmei ir pilsētas, rajona un tālsatiksmes maršruti. Daudzi maldīgi uzskata, ka maršruts Aizkraukles autobusu stacija––Aizkraukles dzelzceļa stacija ir pilsētas, taču tā nav. Aizkraukle ir viena no retajām vietām Latvijā, kur dzelzceļa stacija ir tālu no apdzīvotās vietas, un šis autobusu maršruts uzskatāms par rajona mēroga maršrutu. Tāpēc autobuss nepiestāj jebkurā vietā, bet tikai konkrētās pieturās.
Pavisam Aizkraukles ATU apkalpo 37 rajona un 15 tālsatiksmes maršrutu. Par tālsatiksmes maršrutu uzskatāms tāds, ja autobuss izbrauc ārpus Aizkraukles rajona robežām. Piemēram, maršruts Aizkraukle––Skrīveri––Krapes krustojums, kura garums ir 27 kilometri, arī ir tālsatiksmes. Garākais tālsatiksmes maršruts (235 km) ir Gulbene––Rīga. Aizkraukles ATU autobusi dienā nobrauc ap pieciem tūkstošiem kilometru.
Ierosina jaunus maršrutus
Uzņēmuma maršrutu plānošanā var iesaistīties arī pašvaldības un pasažieri, iesniedzot ierosinājumus jaunu maršrutu izveidei. Ja, izvērtējot situāciju, to atzīst par ekonomiski pamatotu, atliek tikai saņemt Satiksmes ministrijas akceptu, un pārvadājumi var sākties.
Viens no jaunākajiem maršrutiem izveidots pēc Skrīveru pašvaldības ierosinājuma. Autobuss no rīta uz Skrīveru vidusskolu atved skolēnus no Aizkraukles, Aizkraukles pagasta, bet pirmsskolas vecuma bērnus no pagasta centra ved uz bērnudārzu.
Par labo sirdi var sodīt
Katram maršrutam ir stingri reglamentētas pieturas, kurās autobuss drīkst apstāties. Tāpēc, iespējams, šķiet savādi, ja pasažieris stāv pieturā, bet autobuss pabrauc garām. Lai būtu korekti pret citiem pārvadātājiem, drīkstam apstāties un uzņemt pasažierus tikai tajās pieturās, kuras noteiktas konkrētā maršruta sarakstā.
Gadās, kad pasažieris lūdz izlaist viņu vēlamā vietā, un reizēm autobusa vadītājs, būdams labsirdīgs un žēlojot kādu vecāku braucēju, piekrīt apstāties pie mājas ceļa. Taču par tādu rīcību draud sods, jo pārkāpti satiksmes drošības noteikumi. Pie tam — citi pārvadātāji tādu rīcību bieži vien uzskata par mēģinājumu atņemt viņiem potenciālos klientus un radīt negodīgu konkurenci. Tāpēc autobusu vadītājus brīdinām piestāt tikai maršrutā paredzētajās pieturās.
Nodokļi sadārdzina biļetes
Pasažieri vēlas braukt arvien jaunākos un komfortablākos autobusos, taču iedzīvotāju zemās maksātspējas dēļ nevaram paaugstināt biļešu cenas, lai sakrātu naudu patiešām jaunu autobusu iegādei. Biļetes cenā ietilpst ekspluatācijas izdevumi –– maksa par degvielu, smērvielām, remontizmaksas, atslēdznieku un autovadītāju alga. Arī 18 procentu pievienotās vērtības nodoklis. Autopārvadātāju asociācija izteica priekšlikumu samazināt pasažieru pārvadājumiem šī nodokļa likmi līdz deviņiem procentiem, taču pagaidām — nekā.
Ja šī nodokļa likmi samazinātu, varētu pazemināt biļetes cenu vai arī, atstājot to pašreizējā līmenī, vairāk naudas atvēlēt jaunu autobusu iegādei.
Rajona maršrutos tarifa likme ir divi santīmi par kilometru, bet tālsatiksmes maršrutos — līdz 1,5 santīmiem. Uzņēmums saņem arī dotāciju no valsts, taču tā sedz tikai 70 procentu no autobusu ekspluatācijas izdevumiem. Tā paredzēta daļējai vai pilnīgai zaudējumu segšanai, ja iespējams, arī tehnikas atjaunošanai. Latvijā ir pārvadātāji, kuri vēl joprojām izmanto autobusus ar benzīna dzinējiem, taču tie ir neekonomiski, tāpēc mēs jau sen pilnībā ekspluatējam tehniku, kuras motoru darbina dīzeļdegviela. Izvēlamies autobusus, kuriem ir pēc iespējas mazāks dīzeļdegvielas patēriņš.
Izglābj VOLVO
Vecākais Aizkraukles ATU autobuss ražots 1977. gadā. Tas ir SETRA markas komfortabls autobuss, kurš, kaut arī uzskatāms par “vectētiņu”, joprojām kursē. Vecākie autobusi katrs nobraucis jau vairāk nekā pusotru miljonu kilometru.
Lai arī Aizkraukles ATU lielākā daļa autobusu ražoti koncerna “DAIMLER—CHRYSLER” meitas uzņēmumos (SETRA un MERCEDES markas braucamie –– aut.), Aizkraukles rajona ceļiem vairāk piemēroti ir VOLVO markas autobusi. Tie ir daudz izturīgāki, un zviedru tērauds labāk pacieš bedrainos un nelīdzenos ceļus. Satiekot zviedru kolēģus, viņi brīnās, ka mēs vēlamies jaunus citu firmu augstākās klases autobusus, kuri diemžēl nav piemēroti bedrainiem ceļiem.
Pieļauj divdesmit bedrīšu
Zviedrijā autobusu satiksmi drīkst organizēt, ja uz ceļa, kur paredzēts braukt, jebkurā 100 metru garā posmā visā ceļa platumā nav vairāk par 20 piecus centimetrus dziļām bedrītēm. Tā ir galējā robeža. Tik bedrainus ceļus Zviedrijā neatrast. Mūsu rajona grants seguma ceļiem tik līdzens posms pat būtu jāpameklē…
Arī padomju laikos bija noteikts, kādām prasībām jāatbilst ceļam, lai varētu organizēt autobusu satiksmi. Noteikumos bija paredzēts, ka satiksme jāpārtrauc, ja, braucot ar ātrumu no 20 līdz 40 kilometriem stundā, stūres mehānisms saņem spēcīgus triecienus, kuri to var salauzt. Tautas valodā sakot, pa “trepi” braukt nedrīkst. Braukšana bija jāpārtrauc arī tad, ja ceļā bija bedres, kuras izraisīja stipras autobusa sānsveres.
Grambas “apēd” tūkstošus
Šodien, šķiet, nav vairs nekādu normatīvu, ceļu kopēji vien vadās pēc principa, ka ceļam jābūt braucamam, bet kaut kā braukt var arī pa bedrainu ceļu. Tas nekas, ka bojājas autobusi un apdraudēta braucēju drošība. Ceļus dala dažādās kopšanas klasēs, ar to visbiežāk saprotot tikai ceļu tīrīšanu ziemā, taču pārvadātājam no tā vieglāk nepaliek. Ja ceļi būtu daudzmaz līdzeni, gadā varētu ietaupīt vismaz 20000 latu. Par tādu summu var nopirkt labu lietotu autobusu. Tomēr vai ik dienas, autobusiem atbraucot no reisa, nākas konstatēt jaunus bojājumus, kuru cēlonis ir bedres.
–– Autobusa ekspluatācijas ilgumu neierobežo ne tā vecums, ne nobrauktie kilometri, –– saka Aizkraukles ATU dežūrmehāniķis Jānis Mārtinsons. –– Galvenais, lai braukt būtu droši un autobusam varētu veikt tehnisko apskati. To jādara divas reizes gadā īpaši aprīkotā tehniskās apskates stacijā Rīgā vai Jēkabpilī. Visrūpīgāk pārbauda stūres un bremžu iekārtu, arī motora atgāzu sastāvu. Ņemot vērā autobusu vecumu, katram otrajam autobusam, kuram veic tehnisko apskati, atklāj kādu defektu, kurš vēl jānovērš. Tam nepieciešams papildu darbs un līdzekļi.
Slikto ceļu dēļ visbiežāk lūst autobusu ritošās daļas detaļas –– amortizatori un to kronšteini, atsperes, pastiprināti dilst stūres stieņu pirksti. Autovadītāji cenšas braukt ļoti saudzīgi, tomēr tas bieži vien nelīdz. Autobusi ir veci, un daudzreiz vienlaikus jāstrādā vairākiem remontatslēdzniekiem, lai līdz nākamajam braucienam steigšus novērstu bojājumu.
Lielas raizes sagādā arī priekšējie stikli, kuri samērā bieži plīst. Tos izsit pretimbraucošo automašīnu gaisā paceltie akmeņi. Bet viens tāds stikls maksā aptuveni 1000 latu. Ceļa malās augošie krūmi, kad jāsamainās ar kādu lielāku automašīnu, lauž sānu spoguļus.
Plēš sēdekļus
Sliktie ceļi bojā autobusus no ārpuses, taču neapzinīgi pasažieri “rūpējas” par to, lai salons ātri vien zaudētu savu pievilcību. Pirms pusotra gada nopirkām divus pilnīgi vienādus lietotus VOLVO markas autobusus. Ar vienu no tiem brauc maršrutā Aizkraukle––Rīga, bet otrs apkalpo rajona maršrutus. Tā salons, kurš brauc uz Rīgu, vēl arvien ir labā kārtībā, taču otra salons jau pēc pāris mēnešiem bija jālabo. Sēdekļu pārvalki bija saplēsti, aprakstīti, visdažādākajās vietās pielipināta košļājamā gumija. Saulespuķu sēkliņu “jūra” uz grīdas vēl ir mazākā bēda. Autobusa vadītājs redz, kas notiek salonā, taču daudzas lietas arī nepamana. Agresīvāki jaunieši pēc aizrādījuma var izsist autobusa logu. Tā jau reiz noticis, kad pēc aizrādījuma logā trāpījusi sniegapika ar tajā paslēptu prāvu akmeni. Kāds cits iedzēris vīrs dusmās ar roku izsita stiklu autobusam, kurš stāvēja autobusu stacijā. Vīrs skaidroja, ka gribējis tikai pieklauvēt pie loga, lai vadītājs neaizbrauktu bez viņa.
Izlīdzas ar izdomu
Bieži vien autobuss ilgāku laiku paliek garāžā, jo nav iespējams nopirkt rezerves daļas. Dažkārt tās maksā nesamērīgi dārgi. Tad nākas meklēt alternatīvus variantus. Detaļas, kuras nolietojas regulāri, var nopirkt laikus, taču tās, kuras salūst pēkšņi, sagādā vislielākās problēmas. Pašlaik darbnīcās jau ilgāku laiku stāv VOLVO markas autobuss, kuram sabojājies ātrumkārbas elektropneimatiskais ātrumu pārslēgšanas mehānisms. To pārdod tikai kopā ar ātrumkārbu, bet kārba maksā 2000 latu. Jāmeklē iespējas šo mehānismu restaurēt. Tas varētu maksāt 100 latu.
Līdzīga problēma bija 1983. gadā ražotajam SCANIA autobusam. Tam bija caurs radiators. Noskaidrojās, ka tik vecam autobusam radiatorus vairs neražo. Izpētot tuvāk, atklājās, ka līdzīgs radiators ir IKARUS markas autobusam. To var nopirkt bez problēmām un visai lēti. Rezerves daļu cenas atkarīgas arī no tā, kādas markas autobusam tās domātas. Piemēram, garenstienis VOLVO markas autobusam maksā 173 latus, bet līdzīgs stienis SCANIA autobusam — vairāk nekā 450 latu. Jāmaksā par firmas vārdu.
Labi, ka uzņēmumā ir zinoši mehāniķi ar zelta rokām, kuri spēj izpētīt arī modernāku autobusu iekārtas, viņi atrod veidus, kā tos izremontēt lētāk. Kad nopērkam lietotu autobusu, līdzi nedod sīku instrukciju, kurā aprakstīta tā uzbūve un defektu novēršanas paņēmieni.
Pie stūres jau četrdesmit gadu
Cilvēki, kuri autobusus sagatavo kārtējam reisam, pasažieriem paliek nepamanīti, toties vai katrs braucējs ievēro autobusa vadītāju. Tieši no viņa meistarības atkarīgs labvēlīgs un patīkams brauciena iznākums. Ilgus gadus autobusu stūrē aizkrauklietis Edmunds Gilis. Viņš autovadītāja gaitas sācis 1961. gadā. Šajos gados nobraukts ne viens vien miljons kilometru. Giļa kungs atzīst, ka darbs ir grūts un ļoti atbildīgs, tomēr tajā pašā laikā interesants. Ir iespēja iepazīt dažādus cilvēkus.
— Par autovadītāju kļuvu nejauši, — saka Edmunds Gilis. — Augstskolā neiestājos, izmācījos par šoferi un tā arī izglītošanos neturpināju. Sākumā strādāju par kravas automašīnas vadītāju Aizkraukles starpkolhozu celtniecības organizācijā. Mani pierunāja pamēģināt vadīt autobusu, un tā profesiju vairs neesmu mainījis. No malas varbūt šķiet, ka nav nekā vieglāka kā sēdēt siltā autobusā un grozīt stūri, taču vieglums ir tikai ilūzija. Patiesībā darbs ir smags un nervozs. Dažādi pasažieri gadās. Ja nestrīdies un nelamājies, iztiec ar smaidu un joku, sadzīvot var.
Atceros, reiz autobuss aizkavējās reisā pusotru minūti, bet kāda kundze sacēla tādu brēku, ka nezināju, kur glābties. Labi, ka autobusā brauca arī direktors un atrisināja šo konfliktu. Autobuss nav vilciens, kurš var atbraukt precīzi minūtē. Uz ceļa gadās dažādas problēmas, kuras liek aizkavēties, piemēram, satiksmes sastrēgums kādā Rīgas krustojumā.
Jāmeklē naktsmājas
Ķibeles gadās ne tikai pašam, bet arī pasažieriem. Visbiežāk garākos reisos cilvēki mēdz aizgulēties. Tad viņiem nākas kādu ceļa gabalu mērot kājām. Reiz Rīgā autobusā iekāpa kurlmēma meitene. Parādīja apliecību un apsēdās. Nezināju, cik tālu viņai jābrauc. Meitene iemiga un pamodās tikai Subatē. Nācās meklēt viņai naktsmājas, jo atceļā bija paredzēts doties tikai nākamajā rītā. Viņa arī bija sajaukusi autobusus un iekāpusi nevis Daugavpils, bet Subates virziena autobusā.
Gadījās, ka akmens izsita autobusa stiklu. Tas saplīsa sīkos gabaliņos. Bija ziema. Cepure uz ausīm, tomēr pamatīgi nosalu, kamēr nokļuvu garāžās. Parasti braucēji šādās reizēs izturas saprotoši un ar pārmetumiem nebārstās.
Patīk garie reisi
Sākumā braucu īsākos reisos tepat Aizkraukles rajonā, bet nu iepatikušies tālie reisi. Pārbraucieni ir garāki, pasažieri uzvedas savādāk nekā rajona maršrutos. Nav jau tā, ka nepārtraukti jāsēž pie stūres. Parasti ir pietiekami daudz laika atpūtai. Var pastaigāt, pagulēt vai palasīt interesantu grāmatu. Garajos reisos vienmēr līdzi kāds aizraujošs piedzīvojumu romāns, ko atpūtas brīžos lasu.
Ievērojami mainījušies arī paši autobusi. Sākumā braucu ar LAZ markas autobusu, pēc tam ar IKARUS. Kad atnācu uz Aizkraukles ATU, atkal braucu ar LAZu, tad ar IVECO, līdz beidzot sēdos pie VOLVO stūres. Tie ir izturīgi un komfortabli autobusi kā pasažieriem, tā vadītājam. Autovadītājus, kuri visu mūžu braukuši ar nekvalitatīvām automašīnām, vecumdienās moka dažādas kaites. Man paveicies, jo varu braukt ērtos autobusos. Ja nebūtu VOLVO, nevarētu izbraukt daudzus reisus, kur ceļi sliktāki. Neviens cits autobuss, piemēram, maršrutu Aizkraukle—Rīga—Subate ilgi neizturētu.
Lielās šosejas vēl kaut cik remontē, bet mazāk nozīmīgos ceļos pēdējos gados nekas būtiski nav mainījies. Tie kā bija bedraini un nelīdzeni, tādi arī palikuši. Īpaši Daugavas kreisajā krastā. Ziemā tos iztīra, bet vasarā ceļu kopēji par greiderēšanu piemirst. Šajā rudenī viņi maz rūpējās par ceļiem uz Seci un Sunāksti. Tagad visu ziemu būs jālavierē starp lielākām un mazākām bedrēm. Slikti ceļi ir ne tikai Aizkraukles rajonā, bet arī citviet.
Giļa kungam šad tad līdzi brauc mazdēls. Viņam patīk vērot, kā vectēvs brauc, taču pats par autovadītāju gan negribētu kļūt. Labāk sēdēt bankā un skaitīt naudu.
No autobusa baidās
Rīgā vienmēr ir intensīva satiksme, taču Giļa kungs uzskata, ka ar lielāku mašīnu pa galvaspilsētas ielām braukt drošāk.
— Mazākie un nepārliecinātākie paši mūk malā, — saka Edmunds Gilis. — Kad aizbraucu ar vieglo automašīnu, pats arī nedaudz baidos. Šķiet, visi skrien virsū. Autobusā sēdi pietiekami augstu, lai visu pārredzētu un droši kontrolētu situāciju. Ar 15 metru garo VOLVO itin labi jūtos arī šaurākās ielās, vien Rīgas autobusu stacija tik lieliem autobusiem liekas par šauru. Jāuzmanās, ka neaizķer kāda kolēģa mašīnu.
Pamanām slikto
Ikdienā pierasts neievērot cilvēkus, no kuriem atkarīgas mūsu vajadzības. Tā arī ar cilvēkiem, kuri strādā autotransporta uzņēmumā. Visbiežāk pie viņiem vēršamies ar pārmetumiem, ja autobuss kavējies, salūzis ceļā vai nav izdevies sasniegt galamērķi. Ar novecojušo tehniku viņiem tikai ar lielām pūlēm izdodas nodrošināt regulārus pasažieru pārvadājumus. Taču Aizkraukles ATU darbinieki to spēj.
