Beidzot sabiedrība arvien vairāk sāk runāt par vardarbību ģimenē un tās briesmīgajām sekām. Visvairāk cieš sievietes un bērni. Ko darīt, lai šādām ģimenēm palīdzētu?
Beidzot sabiedrība arvien vairāk sāk runāt par vardarbību ģimenē un tās briesmīgajām sekām. Visvairāk cieš sievietes un bērni. Ko darīt, lai šādām ģimenēm palīdzētu? Par to saruna ar Aizkraukles psiholoģiskās palīdzības centra psiholoģi Ināru Riekstiņu.
Par to, kas notiek ģimenēs, citiem it kā nebūtu jāzina. Tomēr traģiskie gadījumi, kad arvien biežāk piekauj sievas un pat nogalina bērnus, sabiedrību ir satraukuši.
Noslēpt vairs nevar
— Vardarbība Latvijā izvēršas?
— Tāds iespaids rodas, jo par to arvien vairāk runājam. Vardarbību daudzās ģimenēs vairs nav iespējams noslēpt un noklusēt.
— Vai sievietes pēc psihologa palīdzības vēršas biežāk?
— Sieviete, kura cieš no vardarbības, īstenībā ir jāatrod. Reti kura ir gatava kādam pateikt: viņš mani sit… Tomēr ir gadījumi, kad savas sāpes sieviete uztic draudzenei, bet viņa diemžēl neko nespēj palīdzēt. Šo sieviešu man ļoti žēl. Sieviete, kuru sit, pazemo, iebiedē, draud, apvaino un kontrolē, kaunās par savu dzīvi un mokās pat vainas apziņā.
Pierod ciest
— Kāpēc? Viņa taču bieži vien ne pie kā nav vainīga?
— Tāpēc, ka vīrietis varmāka apgalvo: tikai sieva ir vainīga, sakot — es taču tev nebūtu sitis, ja tu vakariņas būtu laikus sagatavojusi, es neārdītos, ja tu bērnus apklusinātu. Un tā bez gala.
Nesen pie manis vērsās sieviete, kuru vīrs sit jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņa jau ir noticējusi, ka patiesi vainojama pati. Pie zilumiem un lamuvārdiem pieradusi. Laulības dzīve tā pagājusi, un tikai tagad viņa izlēmusi vīru pamest un pārcelties dzīvot pie dēla.
Lai sieviete par zilumiem, kuru dēļ kaunās, spētu stāstīt citiem, viņai jābūt varonei. Tomēr tas ir vienīgais veids, kā viņa vardarbību var pārtraukt.
Vardarbība neiedzimst
— Varbūt varmācīgais vīrietis pirms kopdzīves sākuma bijis īsts eņģelis un tikai sieva viņu “pārveidojusi” par dzērāju, kausli un huligānu?
— Visbiežāk viņam vardarbīgās tieksmes bijušas jau pirms kāzām, kaut gan vardarbība kā slimība neiedzimst.
— Un naivā meitene, līdzīgi Blaumaņa Kristīnei, tic, ka viņas mīlestība dzērāju un kausli padarīs par labu cilvēku?
— Šādu kristīņu joprojām ir ļoti daudz. Vardarbība ir stihiska, un tā sasniedz trīs fāzes: ir spriedzes kāpināšana, kura visu laiku aug un aug, tad notiek vardarbība. Pēc tam — samierināšanās. Vīrietis nāk ar puķēm, atvainojas, lūdzas, lai viņu nepamet. Zvēr, ka tā vairs nenotiks. Sieviete viņam notic, un viss sākas no gala…
Upuri nedrīkst vainot
— Ko darīt, lai situāciju mainītu?
— No vardarbības cietušai sievietei patlaban neviens nepiedāvā ne dzīvesvietu, ne darbu. Ko viņai darīt, ja ir bērni, bet pašai nav darba? Vīram tas ir, tāpēc viņa pacieš visus pazemojumus. Pacieš arī no tāda, kurš visu nodzer, rīko skandālus un ģimenes dzīvi pārvērš par elli. Sievietei nav kur palikt.
Labākajā variantā aiziet pie vecākiem vai uz kādu laiku pie draudzenes, taču agri vai vēlu jāatgriežas, jo vīrs parasti sāk “bombardēt” arī to ģimeni. Tāpēc jau arī sievietes no ģimenes neiet projām. Un kāpēc tas jādara upurim, bet varmākam jāpaliek? Taisnīgi būtu aiziet kauslim.
Sabiedrība jautā — kāpēc sieviete, kuru vīrs gadiem sit, viņu nepamet? Šis jautājums pats par sevi ir vardarbīgs, tomēr cilvēki diemžēl visu pavērš otrādi. Mēs nosodām upuri, nevis vainīgo.
Kā zināt patiesību?
— Kā pirms kāzām vai kopdzīves zināt, kāds patiesībā ir topošais vīrs?
— Vispirms jāpievērš uzmanība tam, vai puisis nav nepamatoti greizsirdīgs. Greizsirdība ir viens no vardarbības veidiem. Pavisam slikti, ja jaunā sieviete dzīvo tā, lai vīram greizsirdībai nebūtu pamata — sāk viņam iztapt jau pirmajās pazīšanās dienās. Viņš iemeslu greizsirdībai atradīs tik un tā.
Viens no vērtēšanas kritērijiem ir pavērot, kā topošais partneris izturas pret dzīvniekiem. Vai viņš spēj par kādu rūpēties. Man kāda sieviete stāstīja, ka jaunībā redzējusi, kā viņas līgavainis pagalmā nogalina suni, kurš nokodis vistu.
Karaliene bez santīma kabatā
Jaunajām sievietēm jālūkojas, kādas brīvības robežas partneris viņām piešķir. Vai viņš atļauj mācīties vai aizliedz, teikdams: es tevi uzturēšu, dzīvo kā karaliene! Tā ir robežas novilkšana, lai sievieti kontrolētu. Dažas lepojas — lūk, par mani rūpēsies, bet parasti tas ir vienīgi farss. To sieviete saprot tikai tad, kad pēc kāzām vīram nereti jālūdz santīmi, pat lai nopirktu higiēniskās paketes…
Manuprāt, jāanalizē jaunā cilvēka attieksme arī pret citām sievietēm. Ja viņš citas vērtē pazemojoši un noniecinoši, tad kur garantija, ka viņš ar laiku tā nedarīs arī ar sievu?
Jāskatās, vai topošais vīrs spēj atzīt savu vainu kādā nodarījumā, varbūt viņš uzreiz atrod citu, kuru vainot. Tas par raksturu neko labu neliecina.
Arī pienākumu dalīšana ir slikts rādītājs. Ja potenciālais vīrs apgalvo, ka nedarīs sieviešu darbus, tas nozīmē, ka arī bērna autiņus viņš neskalos, naktī mazo uz rokām nenēsās. Tie it kā ir sīkumi, bet dzīvē pārvēršas par milzīgām problēmām. Vīrs komandē un pazemo — būtībā iespiež sievieti stūrī, un viņa jūtas kā kājslauķis.
Tomēr sieviete ir gobelēns, kuram jābūt gaišā vietā pie sienas.
Sprediķošana nelīdz
— Meitene vai puisis mīlestības neprātā neklausīs nevienu, ja kāds teiks, ka viņi viens otram neder. Kā rīkoties, lai neizraisītu pretēju efektu?
— Jāļauj draugiem jau pusaudžu gados nākt ciemos, lai viņus iepazītu. Gudra māte var radīt tādas situācijas, kurās atklājas topošā partnera īstais raksturs, un tad jaunieši arī paši sāk vērtēt, kas ir labi, kas nav pieņemams. Runāšana jauniešiem šķiet tukša un nevajadzīga sprediķošana. “Acis atver” reālā situācija.
