imants@staburags.lv
(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 4. oktobra numurā.)
Trešdiena, 19. jūnijs. Sākusies pēdējā mūsu ceļojuma diena. Rīts apmācies, drēbes, seju pamazām noklāj mitruma kārtiņa. Joprojām ceru, ka mākoņi virs mums noturēsies, neizgāzīs sevi pār mums. Atlikuši pēdējie desmit kilometri. Ikdienā tas būtu nieks. Arī ceļojuma sākumā dienā nogājām divtik. Tomēr šoreiz, jau iesākumā taka līkumo starp akmeņiem, ved arvien zemāk.
Pāri pūķa mugurai
Kad nonākam tādā kā ielejā, kreisajā pusē redzama stāva klints. Nosmejam, ka tādā jau gan neuzkāptu. Esam pārliecināti, ka ceļš mūs vedīs garām, kaut kur apkārt. Nākamais kilometrs mūsu naivumu iznīcināja. Mums bija jāuzkāpj. Nav cita ceļa, nav varianta B. Griezies atpakaļ, vai paliec, kur esi, vai arī… Pašās stāvākajās vietās takas malā piestiprinātas resnas virves. Tikai ieķeroties tajās, pavelkot uz augšu savu smago, sagurušo ķermeni, var virzīties uz priekšu. Vairs nedomāju par saplīsušajiem apaviem. Mitrums pamazām izsūcas cauri jakai, cepurei un pie katra soļa no tās nopil pa lāsītei. Uz priekšu, lai kas notiktu, lai kā justos — sev domās saku. Pēc šī pakalna, ko Latvijā noteikti sauktu par kalnu, kāpiens uz leju, atkal ieleja, un atkal kāpiens augšup. Pēc trešā pakalna ceram, ka tas ir pēdējais. Tikai tagad apjaušu, ka mēs ejam pāri tai robainajai guļošā pūķa mugurai, kuru iepriekšējā dienā redzējām tālumā, miglas un mākoņu ieskautu.
Kamolu var tikai izraudāt
Jo augstāk kāpjam, jo arī lietus spēcīgāks. Virzoties augšup pa šauro taku, kurā iestrādāti mazi pakāpieni, pretī jau gāžas ūdens straume. Vairs nav iespējams izvairīties, neiekāpt ūdenī. Ejam pa pēkšņi izveidojušos upi. Jūtu, ka drēbes ir izlijušas cauri un pielipušas ādai. Pēda pie katra soļa slīd apavos, jo arī tie ir caurcaurēm slapji. Vairs neskaitām, kurš šis pakalns pēc kārtas, piektais, varbūt septītais. Tikai pēc tam sapratu, ka tas ir beidzamais. Uzkāpt tajā bija sasodīti grūti. Pakalna mugura plata, slidena, tikpat kā bez zāles, tikai dažiem maziem kociņiem apaugusi. Caur nogurumu, domām par siltu tēju, sausām drēbēm, apstājos, lai paskatītos tālumā. Cik tālu veros, tikai mežs un virs tā mākoņi. Bezgalīgs zaļpelēks plašums. Pūš spēcīgs vējš, griež līdz kaulam. Sāku strauji atdzist un ķermenis trīc no aukstuma. Pirmo reizi visa ceļojuma laikā apzinājos šo lielo bezizeju. Ja iepriekš tuvumā bija iespēja patverties, iekurt ugunskuru, ielīst nojumē, kaut vai zem egles pastāvēt, nogaidīt. Te nekā no tā visa nav. Un tomēr. Tagad sapratu, kāpēc iepriekš te gājušie raudāja. Un raudāju arī es. Skatījos tālumā, galvā kā paātrinātā filmā skrēja viss iepriekšējās dienās redzētais, sajustais. Visas domas, cīņa ar sevi, nepadošanās. Naktis, odi, sāpes, slāpes — viss kā milzīgs kamols sēž kaklā un spiežas ārā. Tikai izraudāt to var. Saprotu, ka tagad ir tas “bija”. Šajā mirklī Lielā Lāča taka kļūst par vēsturi. No augšas raugos uz visiem šie astoņdesmit kilometriem un esmu pateicīgs liktenim, apstākļiem, cilvēkiem, ka šeit stāvu. Tā nav filma, grāmata, kuru lasu. Tas ir stāsts par mani, izgāju cauri katrai tā lappusei, burtam, katram kadram.
Dievīgie burgeri Rukā
Mani ceļabiedri devušies tālāk. Pēc pāris minūtēm mēs ar draudzeni viņus panākam. Esam atraduši mazu nojumi, pie tās vēl kūp ugunskurs. Netālu šķūnītis, cirvis. Ilgi nedomājot, nometu mugursomu, skaldu malku un klēpi iemetu vēl gailošās oglēs. Tad atpakaļ uz šķūnīti, izņemu no somas kaut cik sausās drēbes, turpat pārģērbjos. Cik fantastiska sajūta, uzvelkot sausas zeķes. Virs tām uzstiepju plastmasas maisiņus, un tikai tad velku apavus. Ugunskurs deg, apsēžos uz bluķīša tā tuvumā, izstiepju kājas karstumam pretī. Te varētu sekot teksts “alkohols ir kaitīgs jūsu veselībai”, bet teikšu, kā ir — pēdējo armēņu konjaka pudeli izdzērām sausu.
Beidzamie kilometri līdz Rukai, kur mūsu viesnīca, bija sirreāli. No Rukas mums pretī atkal nāca tūristi. Bariņos, pa diviem, ar maziem bērniem. Spirgti, smaidīgi. Kad esam pilsētiņā, pirmā vieta, kurp dodos, ir apavu veikals. Vienalga, cik maksās jaunie, man tos vajag. Atminot to brīdi, kad ar celofāna maisiņiem kājās iegāju gaišā, siltā, mājīgā veikaliņā. Pārdevējs laipni palīdzēja izvēlēties labāko, kas der man.
Jau pēdējos kilometros savā starpā runājām, ka pirmais, ko darīsim kopā, ienākot Rukā, ēdīsim burgerus. Ar pārliecību saku — tie bija varen garšīgi. Laikam tikai izejot cauri, kā es to saucu, ellei, vari novērtē tādas ikdienišķas lietas kā ēdienu, dzērienu, krēslu, siltumu.
Ko šis lieliskais piedzīvojums Somijas mežos deva man? Noteikti apziņu par savām robežām, spēju limitu. Bieži vien iedomājamies, ka esam stiprāki, labāki, visu varoši. Kādā brīdī vajag sevi ielikt apstākļos, kuros saudzīgā veidā, bet tajā pašā laikā neatstājot daudz izvēles iespēju, nojaukt ilūzijas.
Reklāma