www. staburags.lv
Ainis Dzalbs: “Nav tā, ka, nevakcinējoties, visas slimības beigsies ar nāvi. Tomēr tās var būt smagākas, bojāt dzīvi, noslogot slimnīcas, ietekmēt veselību un atstāt sekas.”
Attiecībā uz vakcinēšanos valstī trūkst sistēmiskas kārtības, kā cilvēkiem vienkārši pārliecināties par savu vakcināciju, tās atbilstību vakcinācijas kalendāram. Tāpat būtu lietderīgi uzlabot veidlapu, kuru parakstot, visur vienādi cilvēki atteiktos no vakcīnām, uzņemoties savu personīgo atbildību par sekām.
JĀNIS STUNDIŅŠ
Tādi secinājumi ikdienas darbā radušies Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidentam Ainim Dzalbam, kurš ir arī Imunizācijas valsts padomes loceklis. Tāpat problēmas ar vakcināciju liecina par nepietiekamu veselības izglītību sabiedrībā, tomēr tā cilvēku daļa, kuri atgriezušies viduslaikos, nav vairākumā, intervijā pauž ģimenes ārsts.
— Cik būtiski rēķināties ar kvalitātes kritērijiem visām vakcīnām un kāda ir to nozīme?
— Precizēsim, par kādiem kvalitātes kritērijiem mēs runājam… Par vakcīnu kvalitāti, es domāju, šaubu nav nevienam, kas nozarē profesionāli strādā. Vakcīnas joprojām ir atzītas kā viens no efektīvākajiem un drošākajiem medikamentiem. Acīmredzot, runa ir par tādiem kvalitātes kritērijiem, kas ir zināmi indikatori ģimenes ārsta praksē, piemēram, vakcinācijas aptvere kā tāda. Vakcinācijas aptvere liecina par mūsu sabiedrības brieduma jeb izglītotības pakāpi. Jo valsts ir attīstītāka, finansiāli nodrošinātāka un sociāli labklājīgāka, jo tur ir lielākas vakcinācijas aptveres. Piemēram, gripas kontekstā pašsaprotami attīstītākajās valstīs gripas vakcinācijas aptveres mērķa grupā ir 70% un vairāk, savukārt Latvijā tie ir 15%, maksimums 20%. Ja atceramies COVID laiku, tad, kamēr mēs diskutējām un plēsāmies, skandināvi jau bija savakcinējuši 90% no senioriem un tad domāja, ko tālāk. Bet mēs tikai diskutējām, pārņemti ar paranoidālām idejām un apsēsti ar kaut kādām sazvērestības teorijām.
Vakcinācijas aptvere ir gan sabiedrības izglītības un vieduma rādītājs, gan izglītības sistēmas spogulis kā tāds. Jo mēs esam izglītotāki, jo vairāk kaut ko saprotam zinātnēs, dabas zinātnēs, ķīmijā, bioloģijā, jo mūs mazāk var ietekmēt ar melu teorijām un sazvērestības teorijām.
— Kāda ir ģimenes ārsta loma?
— Ja ģimenes ārsta prakse izvirza šo par vienu no prioritātēm un uzdevumiem, tad, protams, arī rezultāts ir krietni augstāks nekā tad, ja to atstāj sekundārā līmenī. Ģimenes ārsta praksē vakcinācijas aptveri ietekmē noteikti pašas prakses vadītājs, viņa viedoklis, proaktīva rīcība, bet kvalitātes indikators ir māsu darba rādītājs. Noteikti māsai primārajā aprūpē ir izglītojoša un motivējoša loma. Tomēr Latvijā, arī no politikas viedokļa, bieži dominē pieņēmums, ka vakcinācija ir tikai ģimenes ārsta atbildība, taču noteikti — nē. Tas ir tikai viens posms visā sistēmā. Varētu teikt, vakcinācija ir valsts labklājības spogulis, primārās veselības aprūpes efektivitātes rādītājs, arī sabiedrības brieduma rādītājs.
Grūti spriest, kas ir tas, kas mūsu sabiedrībai traucē — no pagātnes mantotā neuzticēšanās, nepilnības izglītībā, iespējams, mūsu lokalizācija, Krievijas informatīvās telpas ietekme, vēl kaut kādi apstākļi, bet mēs netiekam ar to galā joprojām. Sabiedrības komunikācijā redzam un dzirdam kaut kādas prātam neaptveramas lietas, rodas izjūta, it kā viduslaiki būtu atgriezušies mūsdienās. Tiek pārstāvēti un aktīvi lobēti murgaini viedokļi, un mums īsti nav sistēmas, kā ar šo visu tikt galā. Tas atspoguļo arī kaut kādus vājos punktus ne tikai veselības aprūpes sistēmā, bet arī valsts drošības sistēmā. Tomēr godīgi jāatzīst arī tas, ka tie nav sabiedrības vairākuma viedokļi. Taču mums par aktuālām atkal kļūst slimības, kuras šķita aizmirstas un ar vakcināciju izskaustas. Tās nekad nebija izzudušas, bet to izplatību ietekmēja vakcinācijas aptveres kvalitāte.
— Kā cilvēkam sekot savam vakcinācijas kalendāram? Bija vakcinācijas pases, kuras formāli it kā darbojas joprojām, taču praktiski izkritušas no aprites un daudziem to saturs nav aktualizēts.
— Diemžēl šajā sistēmā ir izveidojies haoss, un arī tas ietekmē vakcinācijas aptveri. Liela daļa no mums ir atbildīgi, un, ja mēs zinātu, kad un kur ir jāiet, mēs arī paši aizietu un veiktu šo vakcināciju. Diemžēl mums iztrūkst šis datu posms, un tā jau ir sistēmiska problēma, ko jārisina, un to nevar tik viegli izdarīt tikai ģimenes ārsts. Mūsdienās veselības aprūpes attīstība, tostarp profilaktiskās medicīnas attīstība, ir ļoti cieša saistīta ar IT iespējām. Šobrīd potēšanas pases aizstāj e-veselība, kurā mēs varam ievadīt vakcinācijas faktu, bet diemžēl tur neuzkrājas vēsturiskie dati par ilgāku laika periodu un tur nav iespējams izveidot tādu kā atgādinājumu vai uzaicinājumu nākamai vakcinācijas reizei. Līdz ar to valda zināms informācijas iztrūkums. Patlaban ģimenes ārsta prakses savu iespēju robežās ir pārņēmušas šo funkciju. Nākamajos gados primārās veselības aprūpes attīstības plānā ir ierakstīta digitalizācijas attīstība un pasākumi, kas ir saistīti ar vakcinācijas fakta reģistrēšanu, informācijas uzturēšanu, atgādinājumu sistēmu veidošanu. Tas viss ir nākotnes plānos, bet pagaidām tas nav tik visaptveroši.
— Turpinot par reģistrāciju, kā tiek fiksēts atteikums no vakcinācijas? Kā ģimenes ārsti to dokumentē, protams, izskaidrojot cilvēkam nevakcinēšanās riskus?
— Ministru kabineta noteikumos nr. 330 ir noteikts, ka, ja pacients vai tā likumiskais pārstāvis atsakās no vakcinācijas, ārstniecības personas pienākums ir izskaidrot vakcinācijas nozīmi individuālās un sabiedrības veselības aizsardzībā. Ja vakcinējamais nemaina lēmumu, tad ārstniecības persona tās pašas klātienes vizītes laikā rakstveidā noformē atteikumu no vakcinācijas, un to paraksta vakcinējamā persona vai oficiālais pārstāvis. Pēc pēdējiem notikumiem šo normatīvos iekļauto formu gatavojas pārskatīt, papildināt, uzlabot. Ja pacients atsakās no vakcinācijas, notiek saruna par ieguvumiem, potenciālajiem riskiem, un ja joprojām viņš uzstāj uz atteikumu, tad aizpilda to rakstiski, un parakstītais atteikums tiek pievienots medicīniskajā dokumentācijā un saglabāts kā apliecinājums tam, ka pacientam informācija tika sniegta un viņš pieņēma lēmumu atteikties, tāpat informāciju un vecāku lēmumu par atteikumu vakcinēties iespējams noformēt arī e-veselībā. Pēdējā laika notikumu ietekmē rit vairākas diskusijas par to, vai ar to pietiek, kādu veidot kārtību bērnu gadījumā, varbūt jāvēršas bāriņtiesā… Mēs realitātē redzam, ka vairāki šādi bērni ir no sociāli labvēlīgām ģimenēm, tiek aprūpēti, pat pāraprūpēti, un es nezinu, kādi reāli mehānismi vai resursi būtu bāriņtiesām, kā ietekmēt lēmumus par bērnu vakcināciju juridiskā līmenī. Tāda prakse Latvijā nav bijusi. Iespējams, ka tas ir kāds neizmantots rīks, bet tam ir vajadzīgs kāds rīcības algoritms vai plāns. Šeit es saredzu, ka mums vēl joprojām ir pretrunas likumdošanā, mēs it kā vienlaikus drīkstam un nedrīkstam atteikties. Principā, skatot šo kārtību, tā vairs nav tikai veselības aprūpe un medicīna, bet šeit sākas juristu saruna par atbildībām, pienākumiem, tiesībām utt.
— Par ko visbiežāk runā paši pacienti un kā sokas ar skaidrošanu ģimenes ārsta ikdienā?
— Manā pieredzē tā ir neliela sabiedrības daļa. Šīs skaļās balsis, negācijas un komentāri — tas viss vairāk notiek virtuālajā vidē, bet tā nav standarta situācija, jo attiecībā uz pārliecinošu vairākumu viss labi. Mēģinām runāt, bet nav iespējams, piemēram, katoli piecu minūšu laikā pārliecināt par musulmani. Mēs katrs droši vien paliksim pie sava viedokļa — īpaši tad, ja dzīves redzējums ir diametrāli pretējs. Mēs būsim priecīgi, ja ar ikdienas skaidrojošo darbu un pietiekamas informācijas sniegšanu mēs varētu uzrunāt un sasniegt to sabiedrības daļu, kas tā kā vilcinās, šaubās, kuriem pietrūkst informācijas. Tur mums noteikti ir jāstrādā un tur mēs varam kaut ko izdarīt, bet ar tādiem absolūti radikāliem cilvēkiem, tur tiešām, varbūt, ir citi risinājumi vajadzīgi.
— Kas ir pašas svarīgākās vakcīnas, kuras nebūtu ieteicams izlaist?
— Visas vakcīnas, kas ir iekļautas vakcinācijas kalendārā, ir obligātais un stingri rekomendējamais minimums. Šeit gan atkal pretrunas un diskusijas, cik tās ir obligātas, ja tomēr pastāv brīvība atteikties… Vai tas ir obligāti valstij tās nodrošināt, vai obligāti pacientam, kuram tad ir jāpiekrīt tās saņemt. Principā tas viss, kas ir ielikts vakcinācijas kalendārā, tas ir mūsu teritorijai, sociālajiem un klimata apstākļiem pats nepieciešamākais. Tas ir balstīts zinātnē, pētījumos, par ko ir absolūta pārliecība saistībā ar ieguvumiem, izmaksu efektivitāti, drošību. Un nav tā, ka, nevakcinējoties, visas slimības beigsies ar nāvi. Noteikti nē, tomēr tās var būt smagākas, bojāt dzīvi, noslogot slimnīcas, ietekmēt veselību un atstāt sekas.
Reklāma