Es dzīvoju Secē, bet mācos Rīgā, mūzikas vidusskolā. Man ir 17 gadu. Neaizmirstamas bijušas vairākas dienas, bet pastāstīšu par pašām interesantākajām.
Es dzīvoju Secē, bet mācos Rīgā, mūzikas vidusskolā. Man ir 17 gadu. Neaizmirstamas bijušas vairākas dienas, bet pastāstīšu par pašām interesantākajām.
Šovasar savdabīgi nokļuvu Rīgā. No rīta mani ar automašīnu mani aizveda uz Aizkraukles dzelzceļa staciju, iekāpu Rīgas autobusā un aizmigu. Iepriekšējā naktī ar draudzenēm gulēju siena šķūnī un kārtīgi neizgulējos. Kā jūs domājat, kur es pamodos? Daugavpilī! Blakus sēdošajai tantiņai jautāju: “Vai šis autobuss brauks uz Rīgu?”. Viņa atbildēja, ka brauks gan, tikai es Rīgā būšu vēlu vakarā. Tā, lūk, gadās, ja autobusā guļ! Pabiju pat Krāslavā, ap pulksten 19 biju atpakaļ Aizkrauklē, bet vēlu vakarā — Rīgā.
Visu dienu nebiju kārtīgi ēdusi un, izkāpjot Krāslavas autobusu stacijā, man pirmā doma bija: “Kur, sasodīts, ir tualete?”. Kāpjot atpakaļ tajā pašā autobusā, autovadītājs man jautāja: “Meitenīt, uz kurieni braucat?”. Atbildu — uz Rīgu! “Bet uz kurieni jūs braucāt iepriekš?” turpina tincināt autovadītājs. Atkal saku, ka uz Rīgu. Vadītājs sāka sirsnīgi smieties un otrreiz biļeti nelika pirkt. Tikai teica, lai apsēžos priekšējā solā — ja atkal aizmigšot ciešā miegā, viņš mani pamodināšot.
Esmu izdarījusi arī dažus vērtīgus darbus.
Pagājušajā vasarā sagādāju lielu prieku un pārsteigumu Marinai Dubašinskai. Viņa kopš bērnības ir invalīde un agrāk mācījās ar mani vienā klasē, tikai mājapmācībā. Viņa savā mūžā nekur nebija bijusi.
Jāņos viņu aizvedu uz balli. Ja jūs zinātu, kā viņa priecājās un dejoja ar visiem ratiņiem!
Viņa nekad nebija apmeklējusi kafejnīcu. Arī uz turieni es viņu aizvedu un izmaksāju cienastu. Ratiņos aizstūmu Marinu uz Seces luterāņu baznīcu. Tur notika dievkalpojums, un viņa pirmo reizi redzēja mācītāju. Es viņai vasarā iemācīju arī peldēt. Marinai tas bija grūts pārbaudījums, taču viņa iemācījās. Pabijām mežā, viņa lasīja ogas un sēnes.
Gulējām pie manis siena šķūnī. Viņa pirmo reizi gulēja svaigā gaisā. Protams, mums, pārējām meitenēm, nācās pa trepēm viņu nest šķūņaugšā un arī lejā. Kā jau labas draudzenes, mēs kopā iepirkāmies veikalā. Es viņu ratiņos nostūmu no trešā stāva. Bijām arī pie Daugavas, to viņa redzēja pirmo reizi. Viesojāmies Ābeļu bērnunamā “Līkumi”.
Tādas ir manas neaizmirstamākās dienas.
Marija
