Vēstures pētnieku un publicistu, septiņu grāmatu autoru Uldi Lasmani sastopu Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā, kur viņš ieradies uz izstādes “Meklējiet rakstos!” atklāšanu.
Vēstures pētnieku un publicistu, septiņu grāmatu autoru Uldi Lasmani sastopu Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā, kur viņš ieradies uz izstādes “Meklējiet rakstos!” atklāšanu. Te apskatāma arī viņa pēdējā grāmata “Tēva gadsimts”. Bijušais sunākstietis, kurš jau ilgus gadus dzīvo Rīgā, tik aizrautīgi stāsta par notikumiem, ka spēj ieinteresēt ikvienu, pat visapātiskāko klausītāju. Lai kādu tēmu iesākam, allaž tomēr atgriežamies pie tās, kura nu aizpilda visu Ulda Lasmaņa dzīvi. Ik pa brīdim viņš pajautā: “Jums taču ir interesanti?”.
Pieci gadi par govi
— Sarunas sākumā jūs teicāt, ka no Sunākstes aizbraucāt jau bērnībā. Kāpēc jūsu ceļš veda prom no dzimtajām mājām?
— 1944. gadā aizbēgām no mājām Sunākstē. 1945. gada rudenī vecomāti nošāva iereibuši “istrebiteļi” turpat mammas, brāļa un māsas acupriekšā, es biju Jēkabpils ģimnāzijā. Motīvus nezinām, bet māti brīdināja — ja viņa sūdzēsies, būs slikti, var nogalināt kādu no bērniem. Bēgdama no izrēķināšanās, mana ģimene devās bēgļu gaitās.
Dzīvojām Taurkalnes mežā. 1945., 1946. gada ziemu pārlaidām kādās mājās Ikšķilē. 1947. gadā ievācāmies pie radiem Rīgā, saspiedāmies vienā istabiņā. Tā kā esmu izpētījis ap diviem tūkstošiem izsūtāmo lietu, varu apgalvot — ja nebūtu aizbēguši, 1949. gadā mūs izsūtītu.
— Vai arī turpmāk bijāt pasargāti no atriebības?
— Tikai daļēji. Māte vasarās dzīvoja pie radiem Ropažos. Mums mājās bija palikusi laba “Angelnas” sugas govs, un māte ierunājās — vai tu nevari to govi dabūt atpakaļ? Aizbraucām uz Sunāksti, pagasta padomes priekšsēdētājs Staģītis bija mātes klasesbiedrs. Viņš ar jauno govs īpašnieku Druvinieku sastrīdējās un pat sakāvās.
Mūs visus notiesāja, un es dabūju piecus gadus. Avīzē bija pamatīgs raksts, ka kulaks, tas ir, es, pieprasa atpakaļ savu īpašumu. Pavisam nesen atradu dokumentu, kurā Jēkabpils apriņķa čekas priekšnieks ziņo Ministru Padomes priekšsēdētājam Lācim, ka pagastā notikusi “nacionālistiski kulaciska laupīšana”, kuras organizētājs esot bijis es. Vēlāk prokuratūra, sapratusi, ka aiziets par tālu, mainījusi apsūdzības pantu. Mani notiesāja un aizsūtīja uz Jakutijas urāna raktuvēm.
Dzīves skola lēģerī
— Vai Jakutijā bijāt vienīgais latvietis?
— Nē. Es biju tiesāts pēc kriminālā, ne pēc politiskā panta. Uz urāna raktuvēm politieslodzītos nesūtīja. Turklāt atlasīja tikai spēcīgus vīriešus vecumā līdz 40 gadiem, kuri varēja stumt ķerras, rakt zemi un gāzt kokus. Ir vēl kāds salīdzinājums, ko saprot tikai ieslodzītie. Lēģerī visu izšķir maize. Parasti lēģeros izsniedz tikai 650 gramu maizes, bet mums pamatnorma bija 850 gramu. Kad stāstu saviem “kolēģiem”, kuri arī bijuši lēģeros, viņi netic, saka — ko tu melo! Mēs urāna raktuvēs saņēmām šādu pamatnormu un vēl 200 — 300 gramu klāt, ja izpildījām normu. Taču cilvēki tāpat novājēja un novārga.
17 gadu vecumā mani notiesāja, ieslodzījumā pavadīju trīsarpus gadus, jo laiku rēķināja pēc izstrādes dienām. Tā bija pamatīga dzīves skola. No ieslodzījuma atgriezos 1950. gada novembrī, bet 1951. gada aprīlī mani iesauca armijā, atkal uz trīsarpus gadiem.
— Kur jūs dienējāt?
— Turkmēnijā. Man savā mūžā nācies izbaudīt 60 grādu aukstumu un tikpat lielu karstumu. Jakutijā bija tik auksts, ka, spļaujot tieši zemē, siekalas nesasalst, bet, ja gribi tā šiki pa trajektoriju nospļauties, tad zemē nokrīt sasalusi lāse. Tas pats urinējot.
— Kā tādā aukstumā cilvēks var izturēt?
— Ejot kolonnā uz darbu, pēc kāda laika visi noliecās un “pumpējās”. Liecoties uz leju, sejā spiež asinis, lai noņemtu sasalumu un stingumu. Tajās vietās, kur tek upes, ir vēl piecus grādus aukstāks, tur sevišķi jāpiesargās. Pat ejot pāri aizsalušam strautam, kuru turklāt klāj sniegs, visi “pumpējās”, lai aukstums neķertu. Tur novērtējām, ka krieviem ir lieliski apavi un apģērbs — velteņi, vateņa bikses.
Krievijā pavadītajos septiņos gados perfekti iemācījos krieviski lasīt un rakstīt. Armijā krievu valodā pat vidusskolu pabeidzu.
Lieliskie sunākstieši
— Skolā gājāt Sunākstē?
— Esmu beidzis Sunākstes pamatskolu. Mani klasesbiedri bija Arturs Pormalis, kurš tagad dzīvo Amerikā, un Leons Kļavinskis no Staburaga. Viņi klasē bija lielākie palaidņi.
Noliecu galvu savu Sunākstes skolotāju priekšā, kuri lielākoties bija Jelgavas skolotāju semināra absolventi. Visu cieņu! Apbrīnoju tā laika skolotāju sagatavotības pakāpi, jo viņi varēja mācīt gan matemātiku, latviešu valodu, gan mācīt dziedāšanu, diriģēt kori.
Čekas “roka” sasniedz universālveikalā
— Savulaik jūs tomēr izvēlējāties komersanta profesiju. Kāpēc tā?
— Atbraucis no Krievijas, 1954. gadā pieteicos televīzijas ateljē, toreiz tikko organizēja Latvijas pirmo televīziju. Domāju kļūt par radioinženieri. Kāpelēju pa jumtiem, ierīkoju antenas un gatavoju dokumentus, lai iestātos toreizējā Ļeņingradas universitātes (tagadējā Sanktpēterburga — aut.) Radiotehnikas fakultātes filiālē Rīgā.
— Vai savā profesijā arī strādājāt?
— Televīzijas ateljē samazināja štatus, un es iekārtojos par pārdevēju centrālā universālveikala radiotehnikas nodaļā. Toreiz — 1955. gadā — atrast darbu nenācās viegli, tūlīt arī iestājos institūtā. No pārdevēja kļuvu par nodaļas vadītāju, pēc tam par direktora vietnieku.
Rūpīgi slēpu, ka esmu bijis apcietinājumā, jo tiesātos darbā neņēma. 1983. gadā mani tomēr sasniedza čekas “roka”, viņi šo faktu atklāja, un pēc 30 darba gadiem biju spiests aiziet. Sāku strādāt Latvijas Galvenajā apdrošināšanas pārvaldē, biju priekšnieks, no turienes arī aizgāju pensijā.
Nēģi par publikācijām
— Rakstāt arī preses izdevumiem.
— Publicistikā darbojos jau kopš piecdesmitajiem gadiem. Savas piezīmes sāku rakstīt kara apgabala avīzei Turkmēnijā. Dienestā honorāros nopelnīju 2000 rubļu. Par šo naudu katru dienu ēdu nēģus, tie man ļoti garšoja.
Pārnācis no dienesta, domāju studēt Žurnālistikas fakultātē. Aizgāju uz “Padomju Jaunatni”, tur man tūlīt prasīja biogrāfiju un silti ieteica: “Ja tev senčos ir grēki, tad nelien žurnālistikā!”.
— Kāpēc no tirgotāja kļuvāt par vēsturnieku?
— Vēsture mani vienmēr interesējusi, to uzsveru arī savu grāmatu ievados. Varbūt tas radās Jēkabpils ģimnāzijas vēstures skolotāja Štokmaņa ietekmē. Viņš bija muzeja vadītājs un ieinteresēja par arheoloģiju. Ja es varētu savu mūžu pagriezt atpakaļ, studētu šajā jomā. Gribēju, lai arī dēls studē Ļeņingradas universitātes Arheoloģijas fakultātē un īsteno manu nepiepildīto sapni.
— Kāds ir jūsu pirmais lielākais darbs šajā jomā?
— Sākot no pensionēšanās 1989. gadā, desmit gadu veltīju Bergu dzimtas vēsturei. Tās pašas, kura Rīgā būvē Berga bazāru. Tagad strādāju pie nākamās tēmas, paralēli publicējos “Mājas Viesī”, “Dienā”. Drīz varēs lasīt rakstu “Latvijas pirmie Jaungadi”.
Pēta cilvēku zudumus
— Jūs pārsvarā interesē novada vēsture?
— Tā man tikai tagad sāk interesēt. Sākums novada pētniecībā bija tāds — man palūdza sagatavot referātu par 1941. gada represijām Jēkabpils apriņķī. 1991. gadā to lasīju starptautiskā konferencē. Iedziļinājos represēto krimināllietās un secināju, ka daudz kas no līdz šim runātā ir nepareizs, lietās fiksēts pavisam kas cits. Nolēmu darbu turpināt. Ap divtūkstoš lietu esmu izkonspektējis.
— Ar represiju tēmu saistītas arī jūsu turpmākās ieceres?
— Esmu nolēmis rakstīt par cilvēku zudumiem Jēkabpils apriņķī. Skaitļi nebūs pilnīgi precīzi, bet dos ieskatu par tām neģēlībām, kas pret latviešu tautu pastrādātas laikā no 1940. līdz 1954. gadam. Lielākā daļa represēto savā dzimtajā pusē neatgriezās, jo baidījās un arī netika savās mājās. Tie ir katastrofāli iedzīvotāju zudumi, tāpēc jau Daugavas kreisais krasts ir tik tukšs.
Ar grāmatām nepelna
— Vai ar savu pašreizējo darbošanos nopelnāt?
— Manas grāmatas jau neviens neapmaksā, varu nopelnīt, ja maksā honorāru. Kad ķēros pie Jēkabpils represēto lietām, grāmatu “Tēva gadsimts” aizsūtīju Aivaram Lembergam. Viņš ir Jēkabpils novadnieks. Viņu allaž salidojumos Jēkabpils ģimnāzijā intervē tāpat kā jūs tagad mani. Lūdzu, lai piešķir man stipendiju izpētes darbam, bet viņš pat neatbildēja. Tā noteikti ir viņa preses sekretāru vaina.
— Cik ilgā laikā top grāmata?
— Pēdējā grāmata “Tēva gadsimts” tapa gada laikā. Labi, ka man bija Bergu dzimtas pētīšanas pieredze. Taču, ja es būtu tēva pierakstus izlasījis, kad viņš un māte vēl bija dzīvi, grāmata būtu divreiz interesantāka un pamatīgāka.
Cer uz mazdēliem
— Ar ko nodarbojas jūsu bērni?
— Dēls beidza Politehnisko institūtu,viņš ir vājstrāvas inženieris, bet šobrīd strādā kādā Rīgas kokeksporta firmā un ir labi situēts. Meita gan nepabeidza Ekonomikas fakultāti. Tur varbūt vainīgs esmu es, jo nepietiekami uzraudzīju. Sieva nomira, un es apprecējos otrreiz. Tagad meita strādā par nekustamā īpašuma mākleri. Arī viņa labi pelna. Man ir divi jauki mazdēli — 18 un 15 gadu. Es viņus mēģinu ievirzīt vēstures takās. Vecākais šogad beigs Rīgas 1. ģimnāzijas bakalaura klasi, jaunākais — 9. klasi Franču licejā.
— Mazdēliem vēsture interesē?
— Mazdēli mani sauc par papu. Vienu dienu mazais zvana: “Papu, es gandrīz esmu izlasījis tavu grāmatu!”. Pēc diviem gadiem, kopš grāmata iznākusi… Vecākajam bija jāraksta diplomdarbs par pirmās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu. Tēmu viņš izvēlējās manā ietekmē. Kopā ar mazdēlu to pētot, saprotu, kāpēc nav neviena vēsturnieka, kurš apņemtos uzrakstīt Latvijas parlamenta vēsturi.
— Kāpēc tā secinājāt?
— Jo tur atklājas tādas lietas, par kurām uzrakstot tevi no visām pusēm nomētās ar akmeņiem. Lai izanalizētu Saeimas vēsturi, jāstrādā apmēram desmit gadu. Es šo tēmu mazliet skāru saistībā ar Bergu dzimtu.
Sunāksts — īstais nosaukums?
— Kas jums darbā dod lielāko gandarījumu?
— Ja arhīvā vai bibliotēkā atrodu kādu pirmdokumentu, pamatojumu faktam, par kuru esmu lasījis citos avotos. Lielākais gandarījums noteikti nav mirklis, kad iznāk mana grāmata.
— Vai kaut ko pārsteidzošu esat atklājis arī par savu dzimto pusi Sunāksti?
— Pašlaik plāno apvienot pagastus, veidot novadus. Uzskatu, ka tas jādara, jo pagasti ar 600 iedzīvotājiem — uz Eiropas fona tas ir smieklīgi un grūti izdzīvot pašiem pagastiem. Nupat pētīju materiālus, kā tapa pagasti un apriņķi no 1920. līdz 1924. gadam. Satversmes sapulcē lēma par šiem jautājumiem, un notika lieli strīdi par pagastu nosaukumiem, sevišķi Latgalē. Man pārsteigums bija tas, ka vienā protokolā Sunāksti nolemts dēvēt “Sunāksts” — vīriešu dzimtē.
“Spartaku” noskatās četrās valstīs
— Vai jūsu dzīvē nekam citam neatliek laika?
— Tagad vairs nē, bet savos labākajos gados daudz braucu ar mašīnu. Apceļojām visas Latvijas pilis, Igauniju, austrumu pusi. Es vienīgi neatzinu braukšanu uz Kaukāzu, uzskatīju, ka ar mašīnu tas ir par tālu. Strādājot universālveikalā, man bija iespēja daudz braukt komandējumos, apceļoju visu Krieviju. Gadā, kad iestudēja baletu “Spartaks”, to redzēju četrās vietās — Rīgā, Viļņā, Erevānā un Maskavā. Varēju salīdzināt.
— Jums ir kāds sapnis, kuru cerat piepildīt?
— Pabeigšu darbu “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs” par represētajiem Jēkabpils apriņķī, un mana nākamā grāmata varētu būt “Dēla gadsimts”. Darbā “Tēva gadsimts” rakstu par tēvu, un nākamais varētu būt atmiņu tēlojums par manu dzīvi — arests, dzīve lēģerī utt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Uldis Lasmanis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1929. gada 2. jūlijs, toreizējā Jēkabpils apriņķa Sunākstes pagasta “Lejasārguļi”.
NODARBOŠANĀS: publicists, novada vēstures pētnieks.
IZGLĪTĪBA: augstākā — tirdzniecības menedžeris, beidzis Vissavienības tirdzniecības institūta Rīgas filiāli.
ĢIMENE: sieva Brigita — vēsturniece, meita Zane, dēls Jānis, divi mazdēli — Jānis un Mārtiņš.
HOROSKOPA ZĪME: Vēzis.
VAĻASPRIEKS: “Vēsture, nekam citam laika neatliek.
