Sērenes pagasta “Mežārēs” ierīkots, iespējams, Aizkraukles rajonā laukos vienīgais ziemas dārzs. Tajā zaļo un zied pelargonijas, plaukst kallas, petūnijas un Ziemassvētku kaktusi.
Sērenes pagasta “Mežārēs” ierīkots, iespējams, Aizkraukles rajonā laukos vienīgais ziemas dārzs. Tajā zaļo un zied pelargonijas, plaukst kallas, petūnijas un Ziemassvētku kaktusi. Kaut aiz stikla sienas virpuļo sniegpārslas, ziemas dārzā ir 25 grādus silts.
— Nokarenās pelargonijas ziemā ir ļoti grūti saglabāt, — vērdama ziemas dārza durvis, saka “Mežāru” saimniece Alija Bērziņa. Jau pārkāpjot stiklotās mājas slieksnim, apņem patīkams siltums, kurš, šķiet, te patvēries kopš tveicīgās vasaras. Nāsis kņudina mitras zemes smarža.
— Sākumā šī telpa bija pārvilkta ar plēvi, taču tad vīrs uzbūvēja pamatīgu koka karkasu un ielika rūtis, — turpina saimniece. — Nu puķes zaļo augu gadu. Tās var pavairot, kad vien nepieciešams. Vīrs rūpējas arī par to, lai telpā vienmēr būtu pietiekami silts. Te patīkami atlaisties krēslā un lasīt laikrakstus. Uz istabu viņš nāk tikai vēlu vakarā.
Kad februārī jāsāk pavairot puķes, ziemas dārzā dienas aizvadu arī es. Darba daudz, lai sagatavotu dēstus vasaras dārzam.
Laikrakstā “Latvijas Avīze” teikts, ka mums ir viesu māja, taču tā nav. Pašiem liela radu un draugu saime, kura mūsu mājās pulcējas nedēļas nogalēs, lai priecātos par ziemas dārzu, ietu pirtī, pavadītu laiku jaukās sarunās.
Pirti no ziemas dārza, izrādās, šķir tikai kurtuves telpa. Saimniece ļauj nedaudz tajā ielūkoties, un mājas svētnīca pārsteidz ar baltu dēlīšu sienām, taču galvenokārt ar baseinu, kurā pirts dienās ielaiž aukstu dziļurbuma ūdeni.
— Gribētāju iet pirtī ir ļoti daudz, — saka Bērziņas kundze. — Piektdienas vakarā to iekuram, un izdziest tā tikai pirmdienas rītā.
Arī “Mežāru” sētu ieskauj pārdomāti izveidota ainava. Lai gan var tikai nojaust, kā vasarā te zied puķes un zaļo košumkrūmi, pat šajā tumšajā laikā viss šķiet rūpīgi sakārtots.
— Veidojot piemājas ainavu, centāmies, lai tā būtu arī funkcionāla, — saka Alija Bērziņa. — Piemēram, bumbveida vītoli lieliski aizsedz govju ceļu uz ganībām, taču vienlaikus izceļ netālo meža sienu.
Lai iekārtotu tādu sētu, jāzina, kā to darīt.
— Esmu mežkope, — saka saimniece. — Mācījos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. — Vairāk gan dendroloģiju un citus ar mežu saistītus priekšmetus, mazāk dārzkopību. To esmu apguvusi pašmācības ceļā, lasot grāmatas un žurnālus. Lieti noderēja “Dārzkopja enciklopēdija”, kuru uzdāvināja draudzenes. Visu paveikt bez vīra palīdzības nespētu. Viņš ir cilvēks ar zelta rokām, kuram padodas jebkurš darbs.
Ikdienā Bērziņu ģimene kopj lopus. Saimniece strādā Jaunjelgavas priežu sēklu plantācijā.
