Šajās dienās apaļu jubileju svin zalvēniete Dzidra Zariņa. Vakar, 12. decembrī, ilggadējai skolotājai apritēja septiņdesmit, bet bērnu vidū viņa joprojām jūtas daudz jaunāka un turpina darbu Zalves pamatskolā.
Šajās dienās apaļu jubileju svin zalvēniete Dzidra Zariņa. Vakar, 12. decembrī, ilggadējai skolotājai apritēja septiņdesmit, bet bērnu vidū viņa joprojām jūtas daudz jaunāka un turpina darbu Zalves pamatskolā.
Pirmā un vienīgā
Zalves pamatskola Dzidrai Zariņai ir pirmā un vienīgā darbavieta jau 48 gadus. Dzimusi Mēmeles pusē, skolotājas profesiju apguvusi Cēsīs, Dzidras kundze vienmēr vēlējusies dzīvot un strādāt dzimtajās vietās. Tā kā Mēmelē skolas nav, darbu atradusi Zalvē.
— Kad bija jāizvēlas profesija, ilgi svārstījos starp skolotāju un zobārsti, — atklāj Dzidra Zariņa. — Tomēr skolotājas darbs šķita saistošāks, tas laikam ir mans aicinājums. 1955. gadā Cēsīs ieguvu pedagoģes izglītību, un mani norīkoja darbā Daugavpils rajona Medumu skolā. Taču tas ir tik tālu no manas mīļās Mēmeles! Par laimi, Zalves skolā tobrīd vajadzēja latviešu valodas un literatūras skolotāju, un nu jau 48 gadus esmu te, Zalvē. Dzimtā Mēmele tepat netālu, bieži to apmeklēju. Mēmelē ir ļoti skaisti, ar to man saistās labākās atmiņas, pārdzīvojumi. Žēl tikai, ka Mēmelē jau sen slēgta skola, daudzas ēkas sagruvušas. Ja vien skola tur būtu, noteikti darbu meklētu tajā.
Apņemšanos aizgaiņā septembris
Darbs skolā Dzidras kundzei patīk. Viņa sevi uzskata par skolas patrioti. Lai gan sen varētu mierīgi atpūsties, joprojām mazajiem zalvēniešiem māca latviešu valodu un literatūru. Audzina arī deviņus 7. klases bērnus.
— Jau kādus pāris gadus sev saku, ka skolā strādāšu pēdējo gadu, tad došos atpūtā. Taču, tiklīdz klāt septembris, tā mana apņemšanās izplēn, un es uz skolu prom. Nespēju bez skolas, bez bērniem. Viņu vidū jūtos jauna, vienmēr enerģiska. Bērni man neļauj novecot, — saka jubilāre. — Skola man ir viss. Tajā izdzīvotas lielākās bēdas un prieki, skolā aizvadīti labākie dzīves gadi. Te ir tik labs kolektīvs, kurš kļuvis par manu ģimeni. Tādēļ nespēju darbu pārtraukt, lai gan jau sen vajadzēja.
Audzēs puķes un daudz lasīs
Arī šajā mācību gadā skolotāja Dzidra Zariņa sev teikusi, ka šis būs pēdējais darba gads.
— Nu gan pietiek strādāt! Vēl tikai šo gadu, tad mājās atpūtīšos. Būs daudz brīva laika, varēšu darīt, ko sirds kāro, — plāno Dzidras kundze. — Daudz lasīšu, strādāšu mazdārziņā un audzēšu puķes. Dažādas, jo nekas nav skaistāks par ziediem. Arī bērniem labāk patīk jauni skolotāji, jaunas sejas. Man vairs nav tik labas veselības, lai ar viņiem dotos pārgājienos vai rīkotu balles.
Apsveic bijušie
Jubilejā lielas svinības Dzidras kundze neplāno. Visvairāk sveicēju būšot darbā, tur arī klāšot kafijas galdu, bet mājās ciemos gaida māsīcas ģimeni no Neretas.
— Dzīvoju viena, un tuvumā man radinieku nav, tikai māsīca Neretā. Domāju, viņa atbrauks ciemos, no pārējiem radiem, kuri mīt Kurzemē, parasti saņemu apsveikuma kartītes, — stāsta Dzidra Zariņa. — Tādas ik gadu atsūta arī daudzi bijušie audzēkņi. Liels prieks, ka skolēni mani atceras. Tā ir labākā dāvana.
