Skrīveriete Astrīda Uzulniece ir šuvēja. Taču viņas vaļasprieks ir lasīt laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Izlasīto gan neizmet, bet rūpīgi krāj.
Skrīveriete Astrīda Uzulniece ir šuvēja. Taču viņas vaļasprieks ir lasīt laikrakstus, žurnālus un grāmatas. Izlasīto gan neizmet, bet rūpīgi krāj. Kas zina, varbūt noderēs.
Pāršuj mātes kleitas
–– Kā kļuvāt par šuvēju?
–– Kad mācījos skolā, vēl nezināju, par ko vēlos kļūt. Taču tolaik bija grūti nopirkt tādu apģērbu, kādu vēlējos, tāpēc pāršuvu mātes kleitas, darināju sev jaunas. Pēc vidusskolas divus gadus strādāju par audzinātāju bērnudārzā Ogrē. Uzņēmumā “Rīgas modes” pieņēma darbā mācekļus. Tā es kļuvu par šuvēju. Neesmu jau strādājusi tikai par šuvēju, taču šī nodarbe vienmēr mani saistījusi.
–– Kādus tērpus vislabāk patīk darināt?
–– Man nav tik svarīgi, vai šuju lietišķu kostīmu vai vakarkleitu. Galvenais, lai ir dažādība. Lai būtu interesanti, pat sarežģīti –– kāda neparasta detaļa, akcents, kuru izgatavot nebūt nav viegli.
Modē spīdumi
–– Ejot pie šuvējas, sievietes vienmēr zina, ko īsti vēlas?
— Ir izvēlīgas klientes, kuras skaidri zina, ko grib, taču ir arī tādas, kuras nav īsti pārliecinātas, kāds tērps viņām vislabāk piestāv. Uztrauc pārāk košas krāsas un svārku garums. Tad nākas paļauties uz manu pieredzi. Piedāvāju uzlaikot dažādus tērpus, un bieži vien sievietes ir pārsteigtas, cik labi viņām piestāv gan košas krāsas, gan minisvārki. Tās ir jaukas pārvērtības, ar kurām sievietes var pārsteigt savus vīriešus.
–– Kas modē šī gada nogalē?
–– Pašlaik sievietes pasūta garus svārkus un topus. Audumi bieži ir grezni ar iestrādātiem spīdumiem. Mirdzums taču dara priecīgāku kā skatītāju, tā arī valkātāju. Cik tad ilgi var dzīvot tikai pelēkajā ikdienā! Gribas taču kaut ko jauku un neparastu.
Lasa mājās un vilcienā
–– Kā pievērsāties lasīšanai?
–– Manā bērnībā un jaunībā jau nebija lielas izklaides izvēles. Dzīvoju desmit kilometru no Skrīveru centra, meža vidū. Uz kino varēja aiziet dažas reizes gadā, uz balli vēl retāk. Kad mācījos vidusskolā, vajadzēja klases audzinātāja vai direktora atļauju, lai ietu uz balli. Vasarā gan varēja dzīvot brīvāk. Bērnībā ļoti daudz slimoju. Kā tik kāda infekcija, tūlīt saslimu. Tāpēc daudz laika nācās pavadīt mājās. Lasot varēju īsināt laiku, ko citi pavadīja ārā. Mājās bija liels pīts grozs, kurā māte bija sakrājusi žurnālus, grāmatas, arī vecajā rakstībā. Iemācījos lasīt arī tajā.
Savlaik māte stāstīja, ka arī vārds man ir izvēlēts no grāmatas. Es gan vairs neatceros, no kuras.
Braucot vilcienā vai autobusā uz darbu Rīgā vai Ogrē, pa ceļam lasīju. Citi guļ vai skatās pa logu, bet es lasu.
Patīk “vieglā literatūra”
–– Vai lasāt visu pēc kārtas?
–– Nē. Lielākoties tie ir sievietēm domātie žurnāli –– “Ieva”, “Una”, “Santa”, “Sievietes Pasaule”. Arī “Māja un Dārzs”, “Privātā Dzīve”. Jāzina taču, kas pasaules un Latvijas smalkajās aprindās notiek. Šos izdevumus lasu bez skaudības, ka citi dzīvo labāk. Ir taču tik interesanti uzzināt, ko ģērbj dāmas, ejot uz pieņemšanu pie prezidentes. Šogad dominējusi sarkanā krāsa.
–– Lasāt galvenokārt žurnālus?
–– Arī grāmatas. Regulāri eju uz bibliotēku. Parasti ņemu vairākas grāmatas. Man ir arī “apakšlasītāji” — četras draudzenes, kuras paļaujas uz manu gaumi un ņem grāmatas no manis. Viņas vispirms painteresējas, ko esmu izlasījusi un ko viņām ieteikšu. Pašai patīk “vieglā literatūra” — sieviešu romāni, detektīvi. Arī mājās man ir prāva bibliotēka. Man gan nepatīk grāmatu lasīt divas reizes. Iespējams, savus krājumus uzdāvināšu kādam pansionātam vai bibliotēkai. Tāpēc labāki šķiet periodiskie izdevumi. Jauna diena — jauns izdevums.
Politika neinteresē
–– Kā ar laikrakstiem?
— Ar laikrakstiem pārāk neaizraujos. Lasu “Staburagu”, “Neatkarīgo Rīta Avīzi”. Māte pasūta “Latvijas Avīzi”. Man ļoti nepatīk raksti par politiku. Tos nelasu, jo tik un tā šīs norises nespējam ietekmēt. “Staburagu” gan izlasu no pirmās līdz pēdējai rindiņai. Tas tāpēc, ka mani ļoti interesē notikumi tepat rajonā.
–– Kuras publikācijas jūs interesē visvairāk?
— Vispirms modes ziņas. “Neatkarīgā Rīta Avīze” publicē aprakstus par “Talantu fabriku”. Jāzina, kas šajā šovā notiek, jo par to ļoti interesējas jaunieši. Protams, izlasu ziņas par galvenajiem dienas notikumiem. Vīrs gan vairāk lasa par sportu.
Sūta uz ārzemēm
— Ko darāt ar izlasītajiem žurnāliem un avīzēm?
— Krāju visus žurnālus, jo nevienu nespēju izmest. To ir ļoti daudz. Lieku kastēs un kārtoju plauktos. Būs jāsāk domāt, ko ar to lērumu darīt, jo aizņem pārāk daudz vietas. Piemēram, “Sieviete” man ir kopš 1973. gada, kad sāku strādāt. Trūkst varbūt tikai dažu numuru. Tāpat arī žurnāls “Liesma”. “Santas” gan, šķiet, ir pilnīgi visas kopš žurnāla iznākšanas. Arī “Ievas” bija gandrīz visas, jo daļu esmu atdevusi draudzenēm. Avīzes gan visas nesaglabāju — tie būtu pārāk lieli papīra kalni. Izgriežu interesantākos un vērtīgākos rakstus un krāju tos mapītēs. Noteikti saglabāju receptes un vērtīgus padomus. Bieži gan tos nepārcilāju, bet nevar zināt, kad kura informācija var noderēt.
— Preses izdevumus abonējat?
— Vairs ne. Labāk tos pērku, jo mani kaitina, ka kioskos tie parādās pāris dienu agrāk nekā atnes pastnieks. Pie tam, ja žurnālus pasūta, uzreiz jāsamaksā ļoti liela naudassumma. Pērkot katru numuru, to tā nejūt. Ja naudas pietrūkst, var pagaidīt. Daudz kas atkarīgs no pašas noskaņojuma.
Kad dēls strādāja ārzemēs, laikrakstus un žurnālus sūtīju viņam. Māsa pašlaik ir Īrijā. Abonēju viņai “Ievu”, reizi mēnesī sūtu “Staburagu”, izgriezumus no citām avīzēm. Pielieku klāt kādu žurnālu, iznāk paliela paka.
Prasa fotogrāfijas
— Kā māsa vērtē “Staburagu”?
— Esmu slinka rakstītāja, vairāk sazināmies ar īsziņām, un tajās nevar pateikt daudz, taču viņu iepriecina vietējās ziņas. Ja par kādu vietu ir raksts bez fotogrāfijas, viņa lūdz to nofotografēt, lai var arī apskatīt, ne tikai izlasīt. Piemēram, bija informācija par jaunajām autobusa pieturām, bet foto tikai krietni vēlāk, kad tās jau bija noķēpātas. “Staburagā” viņa izlasa katru rakstu un dod lasīt arī citiem, jo var uzzināt arī par galvenajiem notikumiem Latvijā.
Ģimenes tradīcija
— Vai, ejot uz avīžu kiosku, esat ievērojusi, kas vēl pērk laikrakstus?
— Es parasti preses izdevumus pērku agri no rīta, kad dodos uz darbu. Reizēm redzu, ka arī jaunieši nopērk kādu izdevumu. Vairāk gan tieši viņiem domātos žurnālus.
Tas, vai jaunieši lasa preses izdevumus, atkarīgs no ģimenes tradīcijām. Mans tēvs abonēja ļoti daudz laikrakstu, lasīja grāmatas. Arī es ļoti daudz lasu. Tāpat arī citās ģimenēs. Mans dēls arī labprāt lasa.
Pie manis darbā ienāk jaunas sievietes no blakusesošās frizētavas un, kamēr nav klientu, palūdz, lai iedod kaut ko interesantu palasīt, jo zina, ka man vienmēr kaut kas būs līdzi. Ja dzirdēts par kādu interesantu rakstu, kura tobrīd man nav, palūdz, lai atnesu. Tā tas bijis visās darbavietās, kurās esmu strādājusi. Arī pašai interesanti sameklēt kādu publikāciju.
Pirms kāda laika “Santā” bija konkurss par modes vēsturi. Par šo tēmu nespecializētie izdevumi bieži neraksta. Nācās pāršķirstīt veco žurnālu kaudzes, līdz atradu vajadzīgo. Agrāk par apģērba vēsturi un modes tendencēm daudz rakstīja “Zeltenē”. Tagad šis žurnāls vairs neiznāk.
Pie jaunumiem jāpierod
— Vai laika gaitā žurnāli un avīzes mainījušies?
— Pēdējos gados to kvalitāte kļuvusi nesalīdzināmi augstāka. Dažiem gan traucē žurnālu iekšlapu spīdīgais papīrs, taču man nē. Prieks, ka izdevumos ir arvien kvalitatīvākas fotogrāfijas. Kādi Atmodas sākumā bija žurnāli, piemēram, “Sieviete”! Neko daudz neatšķīrās no avīzes, pat lapas nebija sašūtas. Maz fotogrāfiju.
— Viegli pieņemat izmaiņas izdevuma dizainā?
— Sākumā grūtāk atrast lietas, kuras bija pierasts meklēt citur, taču pie jaunās kārtības ātri pierod, un tā parasti šķiet daudz labāka par iepriekšējo. Arī “Staburags” pēdējos piecos gados ievērojami mainījies. Sākotnēji jaunumi pat kaitināja, taču nu šķiet, ka pārmaiņas nākušas tikai par labu. Arī žurnāla “Ieva” veidols nesen mainījās un bija grūti pierast, bet nu viss kārtībā. Ir daudz cilvēku, kuri mēdz ilgi burkšķēt par sīkumiem. Esmu ievērojusi, kā mainās mode apģērbam, tāpat arī preses izdevumiem.
Vāc pogas
— Preses izdevumos bieži izsludina konkursus. Vai tajos piedalāties?
— Dažkārt. Piemēram, presē uzzināju par pogu vākšanas akciju. Vasarā gan bija ļoti daudz darba, tāpēc pogas sāku vākt tikai akcijas pēdējās nedēļās. Savācu gandrīz 11300 pogu.
— Kā tik daudz var savākt?
— Palīdzēju no vecajiem krājumiem tikt vaļā radiem, draugiem, paziņām, kaimiņiem. Laukos vecāki cilvēki nemēdz lieko izmest. Nekad nevar zināt, kad ievajadzēsies tās vai citas mantas. Tā ir arī ar pogām. Savlaik jau no tālākas lauku sētas uz veikalu negāja pēc vienas pogas, bet nopirka lielāku daudzumu. Tā nu pogas sakrājas, kad apģērba gabals nonēsāts vai to saēdušas kodes. Apģērbu izmet, bet pogas pirms tam nogriež. Pašai bija iekrāts 3300 pogu. Iespējams, kāds vīrs laukos tāpat krāj naglas vai vēl ko citu.
Uz bibliotēku pogas nesu vairākas dienas, jo tik lielu daudzumu nevar saskaitīt. Bibliotekāres bija ļoti pārsteigtas. Skaitīja un interesantākās un lielākās pogas atlika malā, lai parādītu bibliotēkas apmeklētājiem. Daža poga bija pat muzeja krājumu vērta.
Meklē savējās
— Vai redzējāt arī no pogām veidotos darbus?
— Jā. Biju ielūgta arī uz izstādi Rīgā, kur varēja apskatīt no pogām veidotos mākslasdarbus. Tie bija ļoti interesanti. Pat īstas gleznas. Piemēram, Valdis Atāls bija izveidojis no pogām gleznu “Rudens noskaņa” gluži Levitana stilā. Netrūka pat zeltainu lapu, starp kurām spīd vēl zaļas zāles laukumiņi. Tikai pieejot tuvāk, varēja saprast, ka glezna veidota no pogām.
— Atpazināt arī kādu pašas atnesto pogu?
— Dienā, kad apskatīju izstādi, bija ļoti daudz apmeklētāju un nevarēja ilgi stāvēt pie katra darba un apjūsmot, tomēr man šķita, ka dažas pogas ir redzētas.
— Vai piedalītos arī kādā citā līdzīgā akcijā?
— Iespējams. Tas bija ļoti interesants process. Kad pogu vākšanas akcija jau bija beigusies, daudzi vēl nesa un rādīja savus pogu krājumus.
Risina līdz četriem no rīta
— Bieži avīzēs un žurnālos ir krustvārdu mīklas. Vai tās risināt?
— Jā. Tas ir ļoti aizraujoši. Atrisinājumus gan redakcijām sūtu reti. Vislabāk man patīk zviedru krustvārdu mīklas, tās ir vieglākas un ātrāk atrisināmas. Tomēr reizēm patīk arī grūtas mīklas, kad atbilde jāmeklē vairākās grāmatās. Gadījies pat līdz trijiem, četriem naktī nosēdēt pie grāmatām, meklējot pareizo atbildi vai nesaprotama vārda skaidrojumu.
Prieks jārada pašiem
— Vai preses izdevumos bieži pamanāt kļūdas?
— Ir gadījies, taču neesmu no tām piekasīgajām lasītājām, kuras to tik vien dara. Mani interesē doma, ko gribējis pateikt raksta autors. Cilvēku, kuri nekļūdās, nav.
— Vai ticat horoskopiem?
— Pie pareģiem neesmu gājusi, jo bail iepriekš uzzināt likteni. Esmu mūžīgā Jaunava, un tā tas lai paliek. Laikrakstos publicētos horoskopus uzskatu par izklaidi. Tie ir jautrībai, nevis nopietnām pārdomām un pārdzīvojumiem. Esmu optimiste. Prieks ir jārada, bet nelaime atnāks nelūgta, un to nevajag piesaukt.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Astrīda Uzulniece.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1954. gada 15. septembris, Lēdmane.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS: šuvēja SIA “Liosa” Skrīveros.
ĢIMENE: precējusies, vīrs Juris, dēls Aigars.
HOROSKOPA ZĪME: Jaunava.
VAĻASPRIEKS: lasīšana, rokdarbi.
