Aizkrauklietes Ievas Juškevičas talismans ir sunītis Boņuks. Trešo gadu viņš Ievai vienmēr ir līdzi visās vieglatlētikas sacensībās, un viņai veicas.
Aizkrauklietes Ievas Juškevičas talismans ir sunītis Boņuks. Trešo gadu viņš Ievai vienmēr ir līdzi visās vieglatlētikas sacensībās, un viņai veicas.
“Ieva ir bērns, kurš izaudzis gluži vai sporta zālē,” saka Ievas māte un trenere Aina Juškeviča. “Es vadīju sporta nodarbības, un Ieva te iemācījās gan rāpot, gan staigāt.”
Tagad Ieva mācās Aizkraukles novada ģimnāzijas 7. klasē un trenējas vieglatlētikā — sprintā, augstlēkšanā un tāllēkšanā. “Sports man patīk, un arī savu nākotni ceru saistīt ar to,” atzīst meitene.
Sākumā laimīgie šorti
Viņa atceras, ka savulaik veiksmi nesis balts sporta krekliņš un “Adidas” šorti, kuros Ieva piedalījusies savās pirmajās lielākajās sacensībās. Arī vēlāk, kad bijusi vajadzīga veiksme, meitene tos ģērbusi. Nu Ieva no šī apģērba izaugusi, bet jau vairākus gadus viņai ir īpašs talismans — sunītis Boņuks.
“Pirms Aizkraukles rajona sacensībām četrcīņā, kur jaunākajā D grupā piedalījos arī es, kopā ar mammu aizgājām uz veikalu. Tur ieraudzīju skaistu rotaļu sunīti,” stāsta Ieva. “Mamma apsolīja man to nopirkt, ja uzvarēšu sacensībās. Uzvarēju, un tā tiku pie Boņuka. Tam vārdu izdomāju pati.
Tagad Boņuks brauc man līdzi uz visām vieglatlētikas sacensībām. Kamēr es sportoju, mans suņuks sēž somā vai mammai rokās, un es zinu, ka veiksme mani nepametīs. Sportā bez tās neiztikt, lai cik labs sportists esi.”
Citiem veiksmi neatdod
Kopā ar Boņuku Ieva izcīnījusi daudzas nozīmīgas uzvaras. Trīs gadus pēc kārtas viņa uzvarējusi Valsts jaunatnes sporta centra rīkotajās sacensībās “Jaunais vieglatlēts”, arī daudzās rajona vieglatlētikas sacensībās savā vecuma grupā. Šogad izcīnīta uzvara arī mazliet svešākā sportaveidā — šķēpmešanā — valsts mēroga sacensībās Koknesē. Visās uzvarās līdzās Ievai bijis arī viņas talismans.
Vai nekad Boņuks nav aizmirsts mājās? “Nē, ja pati aizmirstu, mamma atgādina,” smej Ieva. “Boņuks ir ļoti mīļa rotaļlieta, es to jūtu, paņemot suņuku rokās,” piebilst Aina Juškeviča.
Sacensībās Boņuku allaž samīļojot arī Ievas draugi: “Visi zina, ka man viņš ir, un viņš visiem patīk. Neesmu greizsirdīga, jo uzskatu, ka manu veiksmi citiem suņuks neatdos.”
Ieva atklāj, ka reiz viņu suns — pūdelīte Tince — Boņukam nograuzusi vienu actiņu, par ko saimniece uz nerātni sākumā dusmojusies, taču vēlāk grēku piedevusi. Boņuks savu labo izskatu nebūt nav zaudējis, bet kļuvis pat vēl mīļāks. “Nevar jau Boņuks man visur palīdzēt, tomēr drošības sajūtu un prieku viņš man dod,” piebilst meitene.
