Svētdien kāda paziņa man jautāja: “Paklau, kas šodien par svētkiem?”. Šo pašu jautājumu apsprieda divi pusaugu puišeļi.
Svētdien kāda paziņa man jautāja: “Paklau, kas šodien par svētkiem?”. Šo pašu jautājumu apsprieda divi pusaugu puišeļi. Diezin vai daudzi bez padomāšanas zinātu, kāpēc svētdien, 7. decembrī, plīvoja Valsts karogi ar sēru lentēm. Lai arī Saeima jau 1998. gadā nolēma decembra pirmajā svētdienā atzīmēt Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu, daudziem tas vēl arvien ir jaunums.
Melnas lentes pie karogiem plīvo arī 14. jūnijā un 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienās. Tās plīvo arī 17. jūnijā, Latvijas Republikas okupācijas dienā, un 4. jūlijā – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienā. Nav iebildumu atcerēties pagātni, bet vai pārlieku biežā sērošana neatgādina paštīksmināšanos par ciešanām?
Vai, pieminot komunistiskā genocīda upurus trīs reizes gadā, viņu tuvinieku sāpes tāpēc kļūst mazākas? Komunistiskā režīma upuri bija ne tikai dažus gadus, bet visā tā valdīšanas laikā.
Latvija uz citu valstu fona izceļas tieši ar sēru un piemiņas dienu skaitu — to mums ir desmit. Dažas valstis iztiek vispār bez sēru dienām, piemēram, Zviedrija. Taču arī tās pagātnē bijuši asiņaini notikumi — pirms vairāk nekā 100 gadiem Stokholmā galvas ripoja visai Zviedrijas aristokrātijai. Tomēr valdība neuzskata, ka visu laiku būtu jāatgādina dāņu pāridarījums.
“Rīgas Balss” raksta, ka Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija saņēmusi daudzus priekšlikumus par svinamu un pieminamu dienu noteikšanu. Komisijas locekle Inese Šlesere domā, ka jaunajā likumā varētu ietvert ne tikai jaunumus, bet kaut ko arī apvienot vai no kādas dienas atteikties. Taču Ina Druviete, kura, iespējams, būs jaunveidojamā likuma darba grupas vadītāja, uzskata, ka pašlaik izsvītrot kādu no sēru dienām nav iespējams, “ja reiz tādas kalendārā ir ierakstītas”.
