Tiesas piesēdētāja esmu jau vairākus gadus un piedalījusies dažādu krimināllietu izskatīšanā. Tāpēc radušies daudzi jautājumi, uz kuriem esmu mēģinājusi rast atbildes.
Tiesas piesēdētāja esmu jau vairākus gadus un piedalījusies dažādu krimināllietu izskatīšanā. Tāpēc radušies daudzi jautājumi, uz kuriem esmu mēģinājusi rast atbildes. Taču ne vienmēr tas izdevies.
Zagšana, varmācība, nežēlība, bet pēc tam gļēvi mēģinājumi rast attaisnojumu savai rīcībai. Izvairīšanās no atbildības, izmantojot visu iespējamo: vairākkārt mainot liecības, “atrodot” sev izdevīgus lieciniekus u. c. Pie tam bieži vien uzvedība kā uz skatuves: smīns, replikas, izsaucieni.
Zēnu barvede — meitene
Vairākās tiesas sēdēs uz apsūdzēto sola sēdējuši jaunieši, pat pusaudži. Vērojot viņus, neviļus rodas jautājums: no kurienes šī nežēlība, cenšanās otru sāpināt un morāli pazemot?
Lūk, viena no izskatāmajām lietām, kurā visriebīgākais, manuprāt, ir fakts, ka visu noziegumu organizētāja ir meitene. Kļuvusi par pusaudžu — puišeļu — barvedi, viņa organizē mazgadīgo seksuālo izmantošanu. Ar draudiem panākot, ka mazgadīgie, no bailēm un kauna raudot, dara visu, ko barvede saviem padotajiem liek. Un pārējie? Daži paliek un smejoties noskatās, citi iziet blakusistabā un nogaida, ar ko tas viss beigsies.
Liecinieki “zaudē atmiņu”
Visskumjākais, ka šīs izdarības atkārtojušās vairāk reižu, skatītāji un izpildītāji bijuši tie paši. Tiesas sēdē vairums no viņiem sacīja, ka neko neatceras, jo pagājis ilgs laiks (pāris mēnešu!). Bet meitene vispār atteicās kaut ko paskaidrot. Protams, viņai bija tādas tiesības, bet kur garantija, ka pēc neilga laika nenotiks vēl kaut kas līdzīgs? Neesmu par to pārliecināta.
Izsalkums mudina zagt
Otrs gadījums, par kuru gribu pastāstīt, saistīts ar alkoholismu un draudzību. Daudzreiz sajūsmināmies par īstiem draugiem, kuri atbalsta grūtos brīžos, nesavtīgi palīdz. Bet vai vienmēr draudzība iztur pārbaudījumus? Spriediet paši!
Kādu dienu satiekas vairāki draugi, sarunājas, iedzer alu un degvīnu. Viens no viņiem apreibis pārāk daudz, bet pārējie izklīst pa mājām, atstājot “sagurušo” jaunekli uz soliņa.
Grib dzīvot patstāvīgi
Otrs jauneklis pēc strīda ar māti pamet mājas, atstāj skolu, kurā apgūst amatu, jo viņš, lūk, grib dzīvot patstāvīgi. Atradis draugu, kādu laiku dzīvo pie vecmāmiņas, taču sirmā kundze mudina puisi atgriezties ģimenē. Kā tiesā teica tiesājamais, viņam bijis kauns atgriezties un lūgt piedošanu. Klaiņojis pa pilsētu, nakšņojis, kur pagadās, taču izsalkums licis uzlauzt profesionālās vidusskolas ēdnīcu un nozagt produktus. Arī te noteicošais bija izdzertais alkohols.
Kam sāp vairāk?
Ieraugot uz soliņa aizmigušu jaunieti, rodas nodoms aplaupīt arī viņu. Lai gulošais nepamostos un nepretotos, iespēris ar zābakā ieauto kāju pa galvu, paņēmis piecus latus, mobilo tālruni, vēl šādus tādus sīkumus. Pēc tam apcietinājums un tiesa. Bet cietušajam –– divas smagas operācijas, ilgstoša ārstēšanās no jauna mācoties runāt, lasīt un rakstīt. Gads no dzīves izsvītrots. Un kāpēc? Apstākļu sakritība? Vai tikai?
Tiesas zālē divas mātes noklausās spriedumu. Abām acīs asaras. Kurai vairāk sāp? Vai tai, kuras dēlam cietumā jāpavada četri gadi, vai tai, kura nezina, vai viņas dēls jebkad pilnībā izveseļosies?
