Braucot vilcienā, bieži vien ļoti tuvu logam garām pazib lielākas vai mazākas ēkas, kuras no dzelzceļa sliedēm šķir tikai daži metri.
Braucot vilcienā, bieži vien ļoti tuvu logam garām pazib lielākas vai mazākas ēkas, kuras no dzelzceļa sliedēm šķir tikai daži metri. Reizēm iedomājos, kas mīt šajās mājās, kuras pakļautas nemitīgam troksnim, vibrācijai, arī dzelzceļa radītajam piesārņojumam?
Izrādās, šajās mājiņās dzīvo lielākoties esošie vai bijušie dzelzceļa darbinieki. Viņu mitekļi savlaik piederējuši dzelzceļam, uzņēmums rūpējās, lai ēkas laikus remontētu. Jau praktiski visas dzelzceļnieku mājas nodotas privatizācijai, nu to iemītniekiem pašiem jāgādā, lai ēkas būtu piemērotas dzīvošanai.
Mājas bez nosaukuma
Skrīveriete Larisa Rapša pie dzelzceļa nodzīvojusi visu mūžu. Viņas vīram savlaik Skrīveros piešķirta vasarnīca.
— Pirms tam dzīvojām Rīgā, Jāņavārtos, — saka Rapšas kundze. — Strādāju par tramvaja vadītāju, bet vīrs bija dzelzceļnieks. Skrīveros piešķīra mājiņu pašā dzelzceļa malā. Te mums ļoti patika, salīdzinot ar Rīgu, bija klusi un mierīgi. Arī man piedāvāja strādāt uz dzelzceļa. Pieņēmu piedāvājumu, un tā mēs Rīgu pametām. 16 gadu dzīvoju uz pašas Skrīveru un Aizkraukles pagasta robežas mājā, kuru no dzelzceļa sliedēm šķir tikai desmit metru. Mājai, kā jau visām dzelzceļa būvēm, nav citviet pierastā mājvārda. Nosaukums norāda, kurā dzelzceļa kilometrā tā uzcelta. Manu māju padomju laikos, kad dzelzceļa kilometrus skaitīja no Maskavas, sauca “Dzelzceļa ēka 848. kilometrs”. Tagad, kad kilometrus skaita no Rīgas, “Dzelzceļa ēka 76. kilometrs”.
Nedomā par briesmām
Sākumā biju remontbrigādē. Kad piedzima trešais bērns, sāku strādāt par pārbrauktuves dežuranti. Darbs gan fiziski vieglāks, toties daudz atbildīgāks. Jāuzmana ne tikai vilcienu sastāvi, bet arī cilvēki, kuri šķērso pārbrauktuvi, arī automašīnas. Pēdējā laikā autovadītāji arvien biežāk apbrauc barjeru, riskējot ne tikai ar savu, bet arī citu cilvēku dzīvību. Visbiežāk šādi pārkāpumi notiek naktīs. Ja mašīna paliek uz sliedēm, mūsu pienākums ir mēģināt apturēt vilcienu, ar īpašu ierīci dodot vilciena mašīnistam signālu. Nesen vilcienu nācās apturēt “Nelsa” kokvedējautomašīnas dēļ.
Skrīveros klusāk
Daudzi man vaicā: “Kā tu vari dzīvot pie paša dzelzceļa?”. Atceros, kad dzīvojām Jāņavārtos, tagadējā Salaspils ielā, pat logus nevarēja atvērt. Dispečers pa skaļruni izsaka komandas, nepārtraukti klab vagonu sakabes. Vilcieni brauc šurpu turpu. Te ir daudz mierīgāk. Vilciens ātri pabrauc garām, un atkal valda klusums.
Pie vilcieniem pierod. Pat miegā gaidi, kad noteiktā laikā garām mājai brauks vilciens. Ja tas kavējas, bezmiegs klāt, pārņem pat neliels satraukums. Tiklīdz vilciens pabrauc garām, mierīgi var gulēt tālāk.
Jūtas kā stacijā
Sākumā gan šķita, ka guļam nevis pašu mājā, bet dzelzceļa stacijā. Kad garām brauc kravas vilciens, pat glāzes un šķīvji skapjos šķind. Gluži kā Rīgas centrālajā stacijā. Kad tikko sāku strādāt uz pārbrauktuves, naktī, vilciena trokšņa mudināta, neapzināti cēlos un gribēju iet sagaidīt vilcienu.
Tagad, kad aizeju ciemos pie paziņām, pietrūkst dzelzceļa trokšņa, kas naktī šķiet kā miega dziesmiņa bērnam. Tai ir savs īpašs ritms, uzreiz jūti, ja ar vilcienu kaut kas nav kārtībā, tad “dziesmā” ir nepareizas “notis”.
Saviem viesiem no rīta vaicājam, kā gulējuši, vai vilciena troksnis nav traucējis. Visbiežāk viņi atbild, ka nav to pat dzirdējuši.
Jāuzmana bērni
Dzīvojot pie dzelzceļa, īpaši jāuzmana bērni. Viņiem jāiestāsta, ka uz sliedēm nedrīkst spēlēties. Kad jaunākajam dēlam bija pusotra gadiņa, viņš bija piegājis tuvu sliedēm skatīties vilcienu. Labi, ka tā bija neliela drezīna un viss beidzās laimīgi. Nācās nopietni ar viņu runāt, izskaidrot, kas var notikt. Nu jau dēls izaudzis, zina, kas ir dzelzceļš, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Tagad ciemos brauc mazmeitiņa. Arī viņai izstāstījām, kas var būt, ja sliedēm pieiet pārāk tuvu, un viņa uz to pusi vairs neiet. Neviens no maniem bērniem nekad nekāps uz pārmijām, jo zina, ka tur nejauši var iespiest kāju, jo pārmijas darbina automātika.
Garām aizlido nazis
Dzīvojot un strādājot pie dzelzceļa, nākas samierināties arī ar dažām nepatīkamām lietām. Piemēram, atkritumiem, ko pa logu izmet pasažieri, dažkārt arī vilcienu pavadoņi. Tāpēc kravas vilcieni man patīk daudz labāk nekā pasažieru.
Met pudeles, reiz kolēģei pat trāpīja. Labi, ka tā bija plastmasas pudele. Reizēm lido akmeņi… No tālsatiksmes vilcieniem bieži izsviež atkritumus. Reiz tādā atkritumu sainītī bija nazis. Labi, ka izdevās izvairīties.
Bija pavisam nepatīkami, kad kopā ar bērniem izgājām no mājas, bet no garāmbraucoša tālsatiksmes vilciena mūs aplēja samazgām. Apģērbs netīrs, nācās atgriezties, lai pārģērbtos. Mājās ir pat vesela no vilcieniem izmestu priekšmetu kolekcija: panna, alumīnija katliņi, no kuriem ēd suņi, bļodiņas, tējas glāžu paliktņi. Ir arī grīdas celiņš, kurš izkrita no kāda vilciena pavadoņa rokām, kad viņš to purināja.
Līdz sliedēm divarpus metru
Skrīveru pagastā vistuvāk dzelzceļam dzīvo Veneranda Mikažāne. Viņas mājiņu no sliedēm šķir vien divarpus metru dzelzceļa uzbēruma.
— Dzīvot dzelzceļa malā nebūt nav tik jauki, kā dažam varbūt šķiet, — saka Mikažānes kundze. — Taču, ja liktenis tā lēmis, neko nevar darīt. Mājiņā, kuru savlaik sauca “Dzelzceļa ēka 850. kilometrs”, bet tagad “Dzelzceļa ēka 74. kilometrs”, dzīvoju jau vairāk nekā 40 gadu. Mans vīrs strādāja uz dzelzceļa, arī es līdz pensijai strādāju šajā sistēmā. Sākotnēji māja piederēja dzelzceļam, taču nu to esmu privatizējusi. Sākumā negribēju, jo meitai ir laba māja daudz tālāk no dzelzceļa. Tomēr vēlāk pārdomāju. Pierasts šajā vietā, nemaz negribas citur dzīvot.
Uz plīts lēkā katlu vāki
Daži apgalvo, ka arī veselības problēmas man no dzelzceļa, jo visu laiku vibrācija. Pa dzelzceļu pārvadā visdažādākās kravas, arī bīstamās, un nav jau tā, ka nekas nenopil zemē, neizgaro gaisā. Tas viss nonāk manas mājas pagalmā. Tur kādreiz pat ganījās govis, tagad kaziņa. Vasarā bieži vien pēc preču vilciena aizbraukšanas mājā ir nepatīkama smaka. Arī suns ilgu laiku pēc tam šķauda. Tak jau kaut kas nelabs gaisā paliek.
Kaut arī brīdī, kad garām mājiņai brauc kravas vilciens, uz plīts “lēkā” katlu vāki, naktī vilcienus vairs nedzirdu — pierasts. Kad guļu gultā, šķiet, ka esmu vilcienā, kurš milzu ātrumā traucas pāri sliežu savienojumiem. Esmu dzirdējusi, ka Rīgā smalki kungi prasa kompensāciju par to, ka nākas dzīvot lielceļa malā, bet ko tad lai saku es?
Kaut arī desmit gadu jau esmu pensijā, vēl tagad naktīs bieži sapņoju, ka strādāju uz pārbrauktuves. Esmu pagājusi nost, vilciens nāk, pārbrauktuve vaļā, skrienu, taču kājas neklausa. Laikam jau darbs mūžam paliks atmiņā, jo 30 gadu nostrādāts.
Liek betona stabiņus
Reizēm gadās, ka pagalmā ielido kāds akmentiņš no kravas vilciena platformas. Tomēr pirms pāris mēnešiem logu izsita prāvāks dzelzs gabals. Iespējams, vainīgi puišeļi, kuri uz sliedēm nolikuši āmuru. Puse no tā ielidoja logā un atsitās pret pretējo sienu. Labi, ka nevienam netrāpīja. Bijušie kolēģi stāstīja, ka uz pārmijām bijuši salikti arī akmeņi. Pirms mēneša ceļa meistars bija ienācis un stāstīja, ka uz pārmijas, netālu no manas mājas, salikti betona stabiņi. Vaicāja, vai neesot ko dzirdējusi. Atceros, ka suns skaļi rēja, taču kājas neklausīja, aiziet apskatīties nevarēju. Tumsā arī neko nevar redzēt. Tā viss arī palika. Man reizēm bail, ka sliktu cilvēku dēļ vilciens nobrauks no sliedēm un ietrieksies mājiņā.
Nevar šķirties no zemes
Tomēr šo vietu neparko neatstātu. Šopavasar, kad ar kājām bija pavisam slikti, gribēju mājiņu un zemi pārdot. Daudzi nāca skatīties, jo neprasīju dārgi, taču nespēju no šīs ēkas šķirties. Šis stūrītis zemes man ir pārāk dārgs. Kamēr spēšu paiet, dzīvošu te.
Arī mājdzīvnieki pierod pie dzīves dzelzceļa malā. Suns piesiets un uz sliedēm izskriet nevar. Kaķis — Siāmas runcis Miks — gan iet, kur pats vēlas. Kamēr bija mazs, pāri sliedēm negāja. Tagad gan. Bail, ka viņu var sabraukt. Miks man ir liels draugs. Vienmēr grozās tuvumā, glaužas un klausās, ko viņam saku. No rītiem viņš vienmēr dodas uz dzelzceļa otru pusi. Esmu ievērojusi, ka Miks pieiet pie sliedēm, uzkāpj ar priekšķepām uz pirmās sliedes un gluži kā cilvēks skatās uz abām pusēm un klausās, vai nenāks vilciens. Tikai tad, ja neko aizdomīgu nemana, viņš mudīgi dodas tālāk. Kopš to ievēroju, prāts man daudz mierīgāks. Ja māja vilciena dēļ trīc, viņš nemaz neuztraucas. Arī lopi no vilciena trokšņa nebaidās.
Ceļo pa dzelzceļa stacijām
Aizkraukles pagastā, netālu no Aizkraukles dzelzceļa stacijas, “Dzelzceļa ēkā 82. kilometrs”, 27 gadus dzīvo Astrīda Matušonoka. Arī šai mājai savlaik bijis cits nosaukums.
— Kā mainās vara, mainās arī mājas nosaukums, — smej Matušonokas kundze. — Uz dzelzceļa strādāju kopš 19 gadu vecuma. Liktenis mani sūtījis no vienas vietas uz otru, taču vienmēr ļāvis atgriezties šajā pusē.
Strādāju remontbrigādē, par dzelzceļa dežuranti, biļešu kasē. Visilgāk gan par dežuranti. Biju rezerves dežurante, tāpēc nācās strādāt visās stacijās no Aizkraukles līdz Ogrei. Vēlāk gan pastāvīgi tikai Aizkrauklē.
Vilcienu nedzird
Arī Matušonokas kundze pieradusi, ka nepilnu desmit metru no mājas brauc vilciens.
— Es, tāpat kā citi šīs mājas iedzīvotāji, vilcieniem nepievēršu uzmanību, un to radītais troksnis netraucē, — saka Astrīda Matušonoka. — Tā bija pierasts, ka varēja pat paspēt pasnaust, kamēr vilciens brauc no vienas stacijas līdz otrai, un pamosties pat bez brīdinājuma signāla.
Vairāk uztrauc šoseja
Strādājot un dzīvojot pie dzelzceļa, bijis daudz arī nepatīkamu mirkļu. Reiz kādu iereibušu braucēju iespieda vilciena durvīs. Kāda sieviete divas reizes mēģināja uz pārbrauktuves netālu no mājas izdarīt pašnāvību. Nācās viņu aizdzīt no sliedēm un izsaukt policiju.
Vairāk uztrauc Rīgas—Daugavpils šoseja, kura šķiet daudz bīstamāka un netīrāka par dzelzceļu. Tur biežāk izbirst kravas, notiek avārijas, iet bojā cilvēki.
Jāuzmana, lai bērni netuvotos dzelzceļam. Dēls reiz stāvēja uz sliedēm, kad blakus brauca vilciens. Nostrostēju viņu, un vairāk problēmu nav bijis. Pat kaķis un suns uz to pusi neiet. Ganības bija dzelzceļa otrā pusē. Arī lopiņi pacietīgi stāv un gaida, kad droši varēs šķērsot sliedes.
Redz, bet neievēro
Nepiekrītu apgalvojumam, ka dzīvot mājā dzelzceļa malā ir tāpat kā uz perona — visi tevi redz, vienmēr esi ievērots. Esmu daudziem paziņām vaicājusi, vai viņi ievērojuši māju, kurā dzīvoju, un vienmēr saņēmusi noliedzošu atbildi. Vilciens brauc pārāk ātri, lai redzētais paliktu atmiņā. Tāpat ir arī ar darbošanos dārzā. Cilvēki redz, taču neievēro.
Uz dzīvokli neies
Kokneses pagastā, netālu no dzelzceļa tilta pār Pērses krācēm, “Dzelzceļa ēkā 92. kilometrs”, dzīvo Ņina Markeviča. Arī viņa ar vīru daudzus gadus nostrādājusi uz dzelzceļa, un dienesta dzīvoklis pārtapis par privātmāju.
Ņinas kundze nemainītu šo vietu pret kādu citu.
— Vairāki cilvēki mums piedāvājuši šo mājiņu mainīt pret labiekārtotu dzīvokli pagasta centrā, — saka Ņinas kundze. — Mēs ar vīru esam pieraduši pie zemes, pie darba ar lopiem, nemaz nevaram iedomāties dzīvi citviet. Mēs strādājam arī algotu darbu, gan ne uz dzelzceļa. Jāmeklē dažādas iespējas, lai varētu normāli dzīvot, lai piens un gaļa nebūtu jāpērk veikalā. Paša izaudzētais ir arī daudz garšīgāks un veselīgāks nekā veikalā nopērkamais.
Uzbērums kā magnēts
Esmu izaudzinājusi trīs bērnus. Nu jau viņi ir pieauguši, vecākajiem pašiem sava ģimene. Kamēr viņi bija mazi, pagalms bija rūpīgi nožogots. Kaut arī bērnu redzi, kad nāk vilciens, vienalga uztraucies. Ar viņiem bieži runājām un izskaidrojām, kas un kā. Tā ir aizliegtā zona, lai gan puikas uzbērums pievelk kā magnēts. Tur taču ir tik daudz interesantu akmentiņu, ar ko spēlēties.
Iztiek bez pulksteņa
Dzīvojot pie dzelzceļa, var pat iztikt bez pulksteņa. Vilcieni brauc vienā un tajā pašā laikā. Saraksts gan mainās, taču atšķirība parasti nav būtiska. Var zināt, kad laiks darīt to vai citu darbu.
Vasarās, kad lopi pāri dzelzceļam jāved uz ganībām, darām to divatā, bet pirms tam uzmanīgi vērojam semaforu signālus. Ja deg zaļais vai dzeltenais signāls, labāk pagaidīt, līdz vilciens aizbrauc. Pie mājas ir dzelzceļa līkums, un vilcienu nevar laikus pamanīt.
Kartupeļi bez “piedevām”
Dzīve dzelzceļa malā saistīta ar dažām neērtībām. Būtiskākā no tām — priekšmeti, kuri šad tad izkrīt no vilciena. Sevišķi pudeles no pasažieru vilcieniem. Nepatīkami arī, ja vilcienā lieto tualeti. Mēsli un citi atkritumi jau turpat vien uz sliedēm paliek, un neviens tos netīra.
Apstrādājot zemi pie dzelzceļa, jāzina vietas, kur ierakti kabeļi. Tur art nedrīkst. Citu ierobežojumu nav. Uzskata, ka zeme pie dzelzceļa ir piesārņotāka. Mēs audzējam kartupeļus un pirms pārdošanas vedām tos uz laboratoriju pārbaudīt. Bīstamas vielas kartupeļos neatrada.
“Obligāta” ir arī ar vibrācija. Šajā mājā gan to nejūt. Iespējams, tas ir grunts īpašību dēļ vai arī ēkai ir labāki pamati. Mājā, kurā dzīvojām iepriekš, arī pašā dzelzceļa malā, varēja vērot, kā glāzītes un citi sīkāki priekšmeti, vilcienam braucot, pārvietojas. Laiku pa laikam tie bija jāsaliek atpakaļ vietās.
***
Lai arī cilvēki, kuri dzīvo dzelzceļa tuvumā, sūdzas par troksni, vibrāciju un sliktām smakām, neviens no viņiem negrasās atstāt šīs nelielās ēkas sliežu malā. Iespējams, ieraduma pēc, bet varbūt arī tāpēc, ka dzelzceļš vilina doties tālumā, kaut vai tikai sapņos.
