Svētdien, 7. decembrī, Kristus Spēka Aizkraukles luterāņu baznīcā notiks labdarības koncerts, kuru sadarbībā ar firmu “Nelss” rīko Uģa Rozes mūzikas aģentūra.
Svētdien, 7. decembrī, Kristus Spēka Aizkraukles luterāņu baznīcā notiks labdarības koncerts, kuru sadarbībā ar firmu “Nelss” rīko Uģa Rozes mūzikas aģentūra.
Koncerti notiks desmit Latvijas baznīcās laikā no 6. līdz 21. decembrim. Ieeja būs bez maksas un par ziedojumiem, kuri paredzēti trūcīgām ģimenēm un citiem labdarības mērķiem. Koncertā dziedās Uģis Roze un Imanta Kalniņa konkursa “Jaunās zvaigznes” diplomande Zane Gudrā, vijoli spēlēs Dzintars Beitāns, ģitāru — Aivars Gudrais, taustiņinstrumentus — Jānis Pērkons. Klausītāji varēs dzirdēt Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna, Vivaldi, Šūberta un citu komponistu Ziemassvētku dziesmas un instrumentālos skaņdarbus. Programmā iekļautas arī dziesmas un skaņdarbi no Uģa Rozes soloalbuma “Divtulība” un Aivara Gudrā soloalbuma “Krāsas”, kurš šomēnes nāks klajā.
Sasildīt cilvēka sirdi
Pirms diviem gadiem, kad Uģis atsāka dziedāt, viņš sniedza labdarības koncertus Kurzemes baznīcās ar moto: “Vai cilvēks var dzīvot bez rozes?”. Tie, kuri toreiz bija atnākuši uz Liepājas baznīcu, mācītāja sprediķī dzirdēja stāstījumu ar piemēru no dzejnieka Rainera Marijas Rilkes dzīves.
“Jaunībā Rilke kopā ar savu mīļoto ik dienas pastaigā satika kādu ubadzi, kurai jaunā sieviete allaž iedeva kādu monētu, bet dzejnieks nekad to nedarīja. Mīļotā brīnījās, taču dzejnieks teica, ka ubadzei daudz vairāk vajag sirdij un garam. Tad viņš nākamajā reizē nabaga sievietei pasniedza baltu rozi. Viņa pārsteigta pacēla galvu, noskūpstīja dzejniekam roku un aizgāja, nerādoties astoņas dienas. Pēc tam viņa ar izstieptu roku atkal sēdēja savā parastajā vietā. Rilkes mīļotā sieviete, pārsteigta un nobažījusies, jautājusi, no kā nabaga sieviete pārtikusi šo laiku. “No rozes,” atbildējis dzejnieks.”
Šo vadmotīvu — sasildīt cilvēka sirdi un garu — dziedātājs Uģis Roze caurvijis arī šīgada labdarības koncertiem. Šogad par moto izvēlēti Zentas Mauriņas vārdi: “Labestība nevar izmirt, jo Dievs ir nemirstīgs un atklājas labos cilvēkos.”
Konfesijas nešķiro
Antuanete un Uģis pagājušajā nedēļā bija “Staburaga” viesi. Sarunā atcerējāmies pagātni, runājām par tagadni un ieskicējām nākotni.
— Kāpēc labdarības koncertiem esat izvēlējies baznīcas?
— Tas nav saistīts ar manu piederību kādai konfesijai. Baznīcās koncertiem lielāka sirsnība, tur izzūd sociālie slāņi. Cilvēki turp neiet ar mērķi izrādīt sevi.
— Pēc kāda principa izvēlaties, kur dziedāt?
— Tā kā mūs atbalsta firma “Nelss”, pamatā dziedāšu vietās, kur ir šī uzņēmuma filiāles.
Solists pie zivs astes
— Savulaik bijāt populārs, dziedot kopā ar Olgu Rajecku Imanta Kalniņa ansamblī “Turaidas roze”. Jums paredzēja spožu nākotni, bet dziedātājs Roze pēkšņi pazuda. Ko darījāt?
— Piecus gadus dzīvoju Vācijā — pelnīju naudu iztikai, jo Latvijā dziedātāju materiālā ziņā nenovērtē. Atbraucis no Vācijas, dzīvoju Dundagā, man bija zemnieku saimniecība, sāku nodarboties ar zivju pārstrādi.
— Dziedātājam ļoti neparasta nodarbe. Kāpēc pārtraucāt?
— “Pateicoties” Eiropas Savienībai (Uģis smejas — aut.), atkal kļuvu par dziedātāju, jo man nebija pieņemamas viņu prasības. Mūsu ražotajai produkcijai bija īss realizācijas termiņš, un veikali tādu produkciju nelabprāt ņem. Kad produktiem pievieno labi daudz konservantu, tos, protams, var realizēt pāris mēnešu. Es tā negribēju strādāt.
Mūzikā patīk dažādība
— Atkal esat dziedātājs. Vai darbojaties kādā grupā?
— Nē. Reizi mēnesī sanāk kopā vecais “Turaidas rozes” sastāvs, koncertos parasti sadarbojos ar labi iepazītiem uzticamiem mūziķiem — Dzintaru Beitānu, Aivaru Gudro, Jāni Pērkonu.
— Vai jūs nekad nav vilinājusi Operas skatuve?
— Neesmu tāds cilvēks, kurš varētu dziedāt tikai viena žanra mūziku. Man patīk dažādība. Nesen mani uzaicināja piedalīties “Putnu operā”. Apsverot visus “par” un “pret”, tomēr atteicos.
— Kādā pasākumā jūs esot tā sajūsminājis Operas svētku organizētāju Daini Kalnu, ka viņš bija iecerējis uz saviem svētkiem uzaicināt arī jūs, taču jūs Siguldā nedziedājāt. Kāpēc?
— Nevarējām vienoties par repertuāru.
Ar skolotāju uz vienas skatuves
— Vai jūsu bērni arī būs mūziķi?
— Nē. Elīza un Ansis mācās Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā. Neesmu viņus rosinājis pievērsties mūzikai, taču dēls patstāvīgi apguva ģitāras spēli un ļoti labi dzied.
— Jūs ar Miervaldi Jenču esat pirmie Jāņa Sproģa audzēkņi. Vai esat kādreiz dziedājis kopā ar savu skolotāju?
— Vienreiz, viņa rīkotajos mūzikas svētkos “Kad Ventmalā ievas zied”. Tad gan vairs nejutos kā skolēns.
Sliktu komponistu pietiek
— Pārsvarā dziedat Imanta Kalniņa dziesmas. Vai arī pats komponējat?
— Sliktu komponistu ir pietiekami daudz, nedomāju papildināt viņu rindas.
— Pērn iznāca jūsu disks “Divtulība”, kurā ir divpadsmit Imanta Kalniņa dziesmu. Vai būs vēl kāds?
— Pamazām top. Iespējams, izdosim “Turaidas rozes” disku.
— Vienā no dziesmām jūs dziedat:
“Vientulība ir mūsu alga,
Divtulība, kad prēmē mūs Dievs!”.
Vai jūs arī esat prēmēts?
— Noteikti.
***
Vārds, uzvārds: Uģis Roze.
Dzimšanas laiks un vieta: 1960. gada 19. aprīlis, Zālītes pagasts (Bauskas rajons).
Izglītība: augstākā, beidzis toreizējo Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju.
Nodarbošanās: dziedātājs.
Ģimene: sieva Antuanete, U. Rozes aģentūras menedžere, meita Elīza (18 gadu), dēls Ansis (19 gadu).
Vaļasprieks: slēpošana.
Horoskopa zīme: Auns.
