Ārā arvien ātrāk satumst, zeme kļūst pelēkāka, un brīžiem māc šaubas, vai šogad vispār redzēsim sniegu.
Ārā arvien ātrāk satumst, zeme kļūst pelēkāka, un brīžiem māc šaubas, vai šogad vispār redzēsim sniegu. Kaut ko gaišu, baltu gribas ne tikai dabā, bet arī dzīvē. Taču cilvēku drūmās sejas liecina, ka tas ir diezgan liels deficīts. Vismaz pagaidām.
Pagājušajā nedēļā valdība nolēma sākt sarunas ar 102 iespējamajiem novadiem par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu. Beidzot reformai prognozējams nobeigums. Gandrīz 10 gadu tās varianti kā bumbiņas mētāti no viena atbildīgā pie otra, neredzot ne gala, ne malas. Lēmums, kuru premjers nosauca par svinīgu mirkli, ir pamats un iespēja 2005. gada martā ievēlēt jaunizveidoto novadu domes visā Latvijā. Šīs sarunas nekādas lielas izmaiņas plānoto 102 novadu projektā vairs neieviesīs. Daļai pašvaldību, sevišķi tām, kurās būs novadu centri, šis lēmums būs tīkams, daļai — ļoti sāpīgs, jo tām reforma būs pēc principa: brīvprātīgi — piespiedu kārtā.
Nedēļas nogalē biju Iršos. Kāda paziņa jautāja: “Vai tiešām Iršiem vajadzēs pievienoties Koknesei? Mēs taču to negribam! Tu iedomājies — ja Kokneses novadā viesosies kāds labs mākslinieks, viņš, protams, koncertēs Koknesē! Mēs jau bijām nomale, bet tagad būsim vēl lielāka!”. Nezin vai šādas emocijas kāds īpaši ievēros.
Kaimiņrajonu laikrakstos lasu mazo pagastu priekšnieku viedokļus — viņi ir pret, jo nesaredz attīstības perspektīvu. Pretējās domās ir reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Ivars Gaters. Viņš nākotni laukos pēc reģionālās reformas saskata ļoti idillisku: “Pašlaik pagastam pietiek naudas, ja tā drīkst sacīt, pusei no autobusa. Taču pusautobusu nekur nopirkt nevar, un ar pusautobusu nekur neaizbrauksiet. Turpretī pēc reformas novads, cerams, varēs atļauties nopirkt divus autobusus, lai izvadātu, piemēram, bērnus uz skolu.”
Kad jaunlaulātie mij gredzenus, viņi savu nākotni redz rožainu, taču realitāte bieži vien liek attapties pie sasistas siles. Tā ir arī ar reģionālo reformu. Vai vairāku pagastu “salaulāšana” izrādīsies veiksmīga, rādīs laiks.
Drūms šis laiks izrādījies allaž smaidīgajai pacientu ministrei, kā viņa pati sevi dēvē, Ingrīdai Circenei. Šis apzīmējums īpaši satracinājis viņas kādreizējo kolēģi — Aizputes slimnīcas ārsti un sertificēto rentgenoloģi Vilmu Krūzi. Uz visām iespējamajām instancēm izsūtītas sūdzības par, viņasprāt, blēdīgo un nejēdzību kāro kādreizējo Aizputes slimnīcas galveno ārsti Ingrīdu Circeni. Taču vēl nepatīkamāks veselības ministrei solās būt 4. decembris, kad Latvijas veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības padome iecerējusi piketā izteikt ministrei neuzticību. Māc gan šaubas, vai biežā veselības ministru maiņa atrisinās veselības aprūpes problēmas. Tās ir tā samudžinājušās, ka nezin vai kādam ir pa spēkam atrisināt. Visa pamats tomēr ir nauda. Kamēr tās nebūs pietiekami gan valsts, gan iedzīvotāju maciņā, tikmēr izmaiņu nebūs.
Agrāk cilvēkus pārsteigt un iepriecināt bija daudz vieglāk. Daudz ko nezinājām un neredzējām. Kad atguvām neatkarību, šķiet, atvērās visas pasaules vārti, pa kuriem plūda gan tikumi, gan netikumi. Biju iedomājusies, ka mani šajā dzīvē vairs nekas nepārsteigs, taču kļūdījos. Tēlnieks Kristaps Gulbis 26. novembrī tirdzniecības centra “Origo” apmeklētājus pārsteidza ar akciju “Brīvība ir salda”. Karameli “Milda” (cukurgailītis Brīvības pieminekļa formā) dāvināja visiem, kuri no pulksten 12 līdz 14 bija ienākuši veikalā. Mākslinieka mērķis bija izraisīt diskusiju par to, ko sabiedrība saprot ar patriotismu un ko ar zaimošanu. Nav iebildumu pret diskusiju, tikai — vai tā bija jārosina, sūkājot Brīvības pieminekli? Manuprāt, tas ir mūsu tautas svētuma simbols, un tā izmantošana diskusijas rosināšanai šādā veidā ir visīstākā zaimošana.
Sestdien Preiļos notika Tautas partijas 6. kongress ar moto “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. Daudz nebūtu melots, ja tā nosaukums būtu “Ai, Repše, cik tu nepareizs!”. Tautas partijai “Jaunais laiks” ir kā milzīga putukrējuma kūka, kuras “ēšanai” oranžie ir gatavi jebkurā laikā un vietā. Kongresā Tautas partijas vadošais politiķis Atis Slakteris uzsvēra, ka ir sākušies viduslaiki, nevis jaunie laiki. Interesanti, kā nosaukt laikus, kad pie valdības stūres bija Tautas partijas līderis Andris Šķēle? Turklāt trīs reizes. Nezin kāpēc tautas atmiņā tie nav palikuši kā paradīze zemes virsū.
Nenoliedzami, Repše daudzreiz nonācis strupceļā, jo vārdi ar darbiem ne vienmēr saskanējuši, taču nesmukuma ēna, kas vīd pār Tautas partijas bijušo līderi Andri Šķēli sakarā ar digitalizācijas lietu, šķiet, ir lielāka un var pārklāt arī viņa partiju. Lai gan Tautas partijas reitings, salīdzinot ar pērnā gada novembri, krietni krities (no 11,4 procentiem līdz 7,4 — pēc “Latvijas faktu” datiem), tā ir apņēmības pilna noturēties virs ūdens, jo uzskata, ka digitālās televīzijas darījums, ar kuru saistīts bijušais līderis Andris Šķēle, neesot pirmais pārbaudījums. Atis Slakteris uzskata, ka “labāk spēcīga opozīcija nekā nepamanāma valdības partija.” Tiesa, partija ir pamanāma, galvenokārt ar pārforsēto kritiku, taču labāk būtu, ja to ievērotu pēc labajiem darbiem.
Pagājusī nedēļa noslēdzās ar pirmo Adventu. Vainagā iededzām svecīti, kura ir pirmā vēstnese ceļā uz gaismu. Dzidrās Rīgas Doma skolas meiteņu kora balsis skanēja kā Ziemassvētku zvaniņi un gaidīšanas svētkus īpaši gaišus vērsa Kokneses evaņģēliski luteriskajā baznīcā un P. Barisona Aizkraukles mūzikas skolā. Piepildītās telpas liecināja, ka esam noilgojušies pēc kaut kā skaista un tīra.
Mārtiņš Luters Kristus nākšanas laikā iesaka: “Nepalieciet vieni! Neļaujieties vienatnē skumjām domām, tad jau arī tumsas radīts izmisums nav tālu. Ejiet kopā ar citiem. Meklējiet draugus, īpaši tādus draugus, ar kuriem jūs varat darīt labu tiem, kas ir vieni.
