Tieši pirms 20 gadiem 2. decembrī bijušie klasesbiedri Carnikavas kapos guldīja vienu no savējiem — izcilo dzejnieku Ojāru Vācieti.
Tieši pirms 20 gadiem 2. decembrī bijušie klasesbiedri Carnikavas kapos guldīja vienu no savējiem — izcilo dzejnieku Ojāru Vācieti. Viņš jau skolas gados pierādīja, ka atšķiras no pārējiem. Tāds viņš palicis arī klasesbiedrenes secietes Vijas Gerhardes atmiņās par laiku, kad viņi abi vēl bija bērni.
Ojāram Vācietim bija lemts dzīvot īsu mūžu, bet viņš paspējis pateikt un atstāt daudz vērtīga. Šogad 13. novembrī visā Latvijā atzīmēja dzejnieka 70 gadu jubileju, viņš nomira divas nedēļas pēc savas piecdesmitās…
Šo Latvijā varētu nosaukt par Ojāra Vācieša gadu, jo daudziem gribas atcerēties, pateikt vēl nesacīto. 29. novembrī viņa dzimtajā pusē — Alūksnes rajona Trapenē — bija Gundegas Repšes grāmatas par Ojāru Vācieti atvēršanas svētki. Bija uzaicināta arī viņa kādreizējā klasesbiedrene Vija Gerharde.
“Mēs būsim slavenas”
“Satiekoties ar savējiem, secināju, ka no mūsu klases laikam esmu vienīgā, uz kuru Ojāra dzeja atstājusi tik lielu iespaidu,” atzīst Vijas kundze. Tagad, kad daudz kas tomēr palicis nepateikts, viņa atceras, ka skolā Ojārs savu dzeju rādīja reti kuram, vienīgi kādai skolotājai, bet visi klasē un arī skolā tāpat zināja, ka zēns raksta dzeju. Atmiņu kladēs līdzās citu nodeldētajiem pantiņiem Ojārs allaž rakstījis savu oriģināldzeju. “Viņš to neatklāja, bet rakstītais ļoti atšķīrās no pārējo ierakstiem. Jau tad bijām pārliecināti, ka viņš būs dzejnieks,” atceras Vijas kundze. “Mana draudzene Gaida, mācoties 6. klasē, mēdza teikt — mēs reiz būsim slavenas, jo mācāmies vienā klasē ar dzejnieku.”
Vijas kundze rāda Ojāra Vācieša grāmatas, kurās ar zīmuli pasvītrotas rindas, kas saviļņojušas lasītāju, liekot ietrīsēties kaut kam svētam sirds visdziļākajā stūrītī. Līdzās tālo gadu fotogrāfijām klājas atmiņas. “Parasti jau atceries tikai to, kur pats esi bijis iesaistīts. Takas šķiras, un kādreiz kļūst žēl tā, kas bijis vai varēja būt,” secina Vijas kundze. Viena no tiem 1933. gadā dzimušajiem, kuriem skolas laiks pagāja kara un grūtajos pēckara gados.
Iztiek bez pirmās
“Kopā ar Ojāru Trapenes pamatskolā sākām iet jau “ābečniekos”,” stāsta Vijas kundze. “1942. gadā veica izglītības reformu, reizē bija jānokomplektē 1. un 2. klase. Tos, kuri mācēja lasīt, rakstīt un rēķināt, uzreiz ielika 2. klasē. Tā nu mēs ar Ojāru 1. klasē nekad neesam gājuši. Klasē bijām ļoti spējīgi un apdāvināti bērni.
Jau iepriekš pieaugušo sarunās biju dzirdējusi, ka Vāciešu puika esot ļoti gudrs. Arī es lasīt un rakstīt biju iemācījusies jau nepilnu piecu gadu vecumā un prātoju, kurš no mums varētu būt labākais skolēns klasē. Izveidojās tāda kā sacensība, bet viens gan bija skaidrs — Ojārs bija apdāvināts un ļoti gaišu galvu. Viņš vienmēr atbildēja pareizi, droši un pārliecinoši. Sevī domāju — viņš kādreiz varētu arī kļūdīties, tomēr nekā…
Tas tik bija priekšnesums!
Lai gan puiši Ojāru respektēja un viņš ar visiem labi satika, skolā viņam vairāk patika biedroties ar meitenēm — ķircināt, izteikt piezīmes. Viņam bija ļoti laba humora izjūta, un par visu viņš mācēja labsirdīgi un trāpīgi pasmieties. Atceros, reiz mums vajadzēja analizēt Ļermontova “Dēmonu”. Es nezināju, ko teikt, un savu dziedājumu biju iemācījusies no galvas. Stundā daudzos pantus rāvu vaļā, bet starpbrīdī man pretī smēja Ojāra acis un nopietnībā novilktais: “Hm, tas tik bija priekšnesums!”.
Skolas gados Ojārs bija vienpatis, viņam nepatika kopā ar klasi doties kolhoza darbos, un viņš to arī nedarīja. Klases vecākajai Veltai, kuru Ojārs amata dēļ bija iesaucis par ķeizaru, lika noskaidrot, kāpēc viņš neiet talkā. Ojārs nekad netaisnojās un arī uz Veltas jautājumu atbildējis īsi: “Ne jau katrreiz pavalstnieki paklausa savam ķeizaram!”. Droši vien viņš šo laiku izmantoja tam, kas pašam patika vislabāk — dzejošanai.”
Nesporto, bet komentē
Ojārs bijis diezgan slimīgs un ne sevišķi sportisks zēns, taču sacensības nekad nenotika bez viņa. Uzkāpis staba galā, viņš aizrautīgi un ar humoru gluži profesionāli komentējis laukumā notiekošo.
“Abi piedalījāmies pašdarbībā, spēlējām teātri,” stāsta Vijas kundze. “Vidusskolā vienīgie no audzēkņiem bijām uzaicināti spēlēt pat skolotāju dramatiskajā kolektīvā. Tolaik, deklamējot dzeju, bija pieņemts stāvēt mierīgi, rokas gar sāniem. Iestudējām “Atraitnes dēlu”, es biju māte, Ojārs — dēls. Viņš tik aizrautīgi runāja dzejas rindas, ka pirms katra panta paspēra soli uz priekšu. Par to aizkulisēs atkal liels prieks draudzenei Gaidai: “Skat, skat, Ojārs atkal paskriesies!”.”
Rozes un ērkšķi
Kas gan būtu skola bez pirmās mīlestības! Ojārs paticis daudzām meitenēm, un arī viņam patikušas daudzas. Tomēr jau 13 gadu vecumā viņam nācās piedzīvot pirmo vilšanos, un kopš tā laika viņš sev uzvilcis piesardzības bruņas.
Pamatskolā Ojārs īpašas simpātijas izrādījis Vijai. No ķircināšanas un bižu siešanas pie sola līdz pat it kā netīšām grāmatā atstātām zīmītēm.
“Mēs daudzus gadus abi kopā spēlējām teātri,” atceras Vijas kundze. “Lai norakstītu vārdus, lugu grāmatu saņēmu no Ojāra, un tur bija arī dažas aprakstītas lapiņas. Ojārs rakstīja, ka vasarā pēc 5. klases beigšanas bijis Rīgā un lasījis savu dzeju, to klausījies arī Vilis Lācis. Viņš atzinis, ka Ojārs būs jauna zvaigzne pie Latvijas debesīm.
Pēc dzejas lasījumiem Ojāram ziedus esot pasniegusi arī kāda meitene, bet viņš tos vēlāk iemetis Daugavā, jo sapņojot saņemt rozes no pavisam citas meitenes. No tās, kura viņam patīkot vislabāk. Viņš lika man saprast, ka es esmu tā meitene, bet izlikos nesaprotam un, grāmatu atdodot, skaļi teicu — ko mētā savas lapiņas! Nebiju vēl izaugusi tādiem uzmanības apliecinājumiem.
Vēlāk vidusskolas gados Gaujienā vārdadienā vienmēr saņēmu apsveikumus no Ojāra apmēram ar šādiem vārdiem — tīri trapenisks sveiciens. Lai gan viņš arvien bija draudzīgs, tomēr man vairs tā neuzticējās.”
Katrs sacerējums burtnīcas apjomā
Uz Gaujienas vidusskolu togad kopā ar Viju un Ojāru aizgāja vairāk nekā puse Trapenes pamatskolas beidzēju. Klasē mācījās 18 meiteņu un 9 zēni.
Vijas kundzei atmiņā palikušas latviešu valodas stundas, kurās citiem allaž lasīti Ojāra sacerējumi. Viņam vienmēr bijis viens apjoms — vesela burtnīca katram. Skolotājai viņš vēl bildis: “Es jau varētu vairāk, bet jums apniks lasīt.” Pieturzīmes sacerējumos gan viņš licis, kā gribējis. “Viņš nekad nerunāja skaidri un saprotami, bet ar zemtekstu. Tas izpaudās arī viņa sacerējumos. Ikdienā viņš bieži mēdza fantazēt, un reizēm mēs pat īsti nesapratām, vai viņa stāstītais patiešām ir reāls,” saka Vija Gerharde.
“Jaunajai latviešu valodas skolotājai Valentīnai Seipulniecei—Dukānei viņš vienai no pirmajām deva lasīt savus dzejoļus. Vēlāk skolotāja arī savu dēlu nosauca par Ojāru.
Līksmo aizliegtā dienā
Ojārs allaž bija neatkarīgs un brīvs domās un rīcībā. Par to liecina kāds atgadījums. Gaujienai iepretim otrā Gaujas krastā ir Zvārtava. Uz turieni mēs cēlāmies skatīties kino. Reiz, kad neviena skolotāja nevarēja nākt mums līdzi, bariņu jauniešu uzticēja Ojāram, kurš bija komjaunatnes sekretārs. Pēc kino skanēja mūzika un varēja dejot. Tas bija tieši Ļeņina nāves dienā — 24. janvārī. Šajā dienā nebija atļautas nekādas izklaides, bet ceļojošā kino vīram par to maza bēda, un, tāpat kā parasti, pēc filmas skanēja mūzika. Arī mēs gribējām dejot, un Ojārs neiebilda.
Skolā par to bija uzzinājuši, un Ojāru izsauca uz pārrunām. Mēs, vaininieki, stāvējām pie skolas pārziņa kabineta durvīm un bijām gatavi uzņemties vainu, apzinoties, ka par to draud pat izslēgšana no skolas. Ojārs iznāca piesarcis, neko nepaskaidroja, tikai pateica — viss kārtībā. Laikam jau viņam skolas vadība piedeva vairāk nekā citiem.”
Dzejnieka meitene
Vidusskolā Ojārs draudzējās ar Intu — skaistu un trauslu meiteni no savas klases. Šķiet, tieši viņai vēlāk uzrakstīts dzejolis “Meitenei no manas klases”. “To var attiecināt uz daudziem jauniešiem, bet, ja tomēr kādai personīgi dzejolis bija veltīts, tad tikai un vienīgi Intai. Viņa gan to nekad nav uzsvērusi vai par to runājusi,” pēc daudziem gadiem atceras klasesbiedrene Vija.
“Tur bija romantiska jūsma, pastaigas roku rokā Gaujas krastos, bet tad tas vienā mirklī beidzās… Inta nesaprata, kas noticis, bet Ojārs, šķiet, bija tas, kurš pēkšņi, neko nepaskaidrojot, bija attiecības pārtraucis. Vēlāk, kad Intai bija cits draugs, ar kuru viņa pēc skolas beigšanas arī apprecējās, Ojārs visādi mēģināja viņu atgūt, tomēr Inta viņam nepiedeva.” Gluži saprotama atklāsme skan dzejas rindās:
“Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs.”
Pēdējā ķīmijas stunda
Vidusskolas izlaidumā Ojāra kopā ar citiem nebija. Pēdējā reize, kad Vija viņu redzēja, bija ķīmijas stunda 1952. gada maijā: “Ojārs izskatījās neizgulējies, droši vien visu nakti bija rakstījis dzeju. Skolotāja viņu izsauca, bet viņš teica, ka nevarot atbildēt. Pēc stundas Ojārs aizgāja un atstāja savam draugam Gunāram zīmīti, kurā rakstīja, ka viņam nāk miegs, tāpēc ies pastaigāties uz pilsdrupām.
Tur klases zēni viņu vēlāk arī atrada guļam bez samaņas — viņš bija nokritis no pilsdrupām. Lai gan vēlāk izskanēja versija, ka viņš pats nolēcis, tā nebija taisnība. Vainīga bija negulētā nakts, viņš bija paklupis un nokritis. Ilgu laiku Ojārs pavadīja slimnīcā, eksāmenus nekārtoja un arī izlaidumā viņa nebija.
Dvēseles durvis veras no iekšpuses
Arī vēlāk skolas salidojumos viņš nekad nepiedalījās. Kāpēc tā? “Varam tikai minēt. Viņa dvēseles durvis vērās no iekšpuses un tikai izredzētajiem, kuriem viņš pats gribēja atklāties. Mēs nekad nezinājām, ko viņš jūt un domā. Tomēr varu teikt, ka tieši Ojārs mūs visus šos gadus turēja kopā — mēs allaž būsim viņa klasesbiedri,” bilst Vijas kundze.
“1975. gadā iznāca atkārtots izdevums “Tās dienas acīm”. Grāmata mani ļoti aizkustināja un gribēju pateikt viņam paldies. Adresi nezināju, tāpēc aizsūtīju vēstuli un Jaungada apsveikumu uz Rakstnieku savienību.”
Saņēmu arī atbildi, un sarakste kādu laiciņu turpinājās. Liktenis tā iegrozījās, ka dzejnieka aicinājums braukt ciemos nepiepildījās. Arī tāpēc Vijas kundze spriež — jūtos viņa parādniece.
Daži citāti no Ojāra Vācieša rakstītās vēstules:
“Ja nu Tu esi tā pati Vija… Bet citu es nemaz neatceros. ..Man bija mode trenkāt taisni Tevi. Ne jau aiz sporta, bet aiz simpātijām, to nav iespējams un nevajag noliegt, jo lielās laika distances dēļ nekāds prokurors mani pie atbildības saukt nevar. ..Vēl man ir vesels kaleidoskops bildīšu, kas saistās ar Tevi, bet Liepna nav Abesīnijā (taču, ja precīzi atceros, tad vai tikai tieši Liepna nav viens no tiem retajiem republikas punktiem, kur neesmu bijis?) un gan jau kaut kad saskriesimies. Kaut gan ir viens mūsdienu fenomens — es, piemēram, biežāk satiekos ar savējiem no Amerikas, Kanādas un Anglijas nekā ar tiem, kas dzīvo Rīgā un it īpaši blakus kvartālā.
Paldies, Vija, par to, ko teici par “acīm”. Es diezgan stingri skatos uz savu rakstīto un indulģences sev nedodu. Tas ir tā — lai slavētāji un pēlēji nevar aizmālēt acis. Mākslas vērtība grāmatai ir niecīga, taču tajā nav melots un par daudzām lietām runāts pirmoreiz. Teiksim, kaut vai izsūtīšana. Nevar taču izlikties, ka tās nebija. Jāsauc vārdā ir visas lietas, arī tās, kuru gaitu mūsu spēkos nav ne izmainīt, ne pārveidot.
Jauno gadu vēlēt tā kā par vēlu, pavasaris nāk virsū. Lai Tavi bērni klasē Tevi nenoēd vitamīnu vietā un visu gaišāko vispār!”.
