Pēc kārtējās traģēdijas, kad Dobelē nomira pusotru gadu veca meitenīte, kuru māte mājās bija pametusi vienu, aktualizējies jautājums par atbildības noteikšanu vecākiem, kuri atstājuši bērnus bez uzraudzības.
Pēc kārtējās traģēdijas, kad Dobelē nomira pusotru gadu veca meitenīte, kuru māte mājās bija pametusi vienu, aktualizējies jautājums par atbildības noteikšanu vecākiem, kuri atstājuši bērnus bez uzraudzības. Nelaimes gadījumu vecāku neuzmanības, vienaldzības, nolaidības un ļaunuma dēļ kļūst arvien vairāk.
Īpašo uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts, apkopojot ārvalstu pieredzi, bija sagatavojis grozījumus tiesību aktos, kas nosaka vecāku atbildību, un septembrī iesniedza tos Saeimā. Taču Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija tos neatbalstīja.
Vai vienmēr nelaimēs vainojami tikai vecāki? Negribu attaisnot nevienu māti vai tēvu, kurš nodarījis pāri savam bērnam. Zinot, kas notiek nelabvēlīgajās ģimenēs, liela daļa atbildības jāuzņemas arī bāriņtiesu, pagasttiesu un sociālajiem darbiniekiem.
Protams, visiem vecākiem klāt neizstāvēs un katru nelaimi nenovērsīs. Taču komentārs, ka Dobelē ģimenē, kurā notika nelaime, pēc bāriņtiesas apmeklējuma bijuši “ideāli apstākļi”, ir vienkārši smieklīgs. Sociālajiem un bāriņtiesu darbiniekiem vislabāk vajadzētu zināt, cik skaisti un asaraini prot runāt un uzvesties vieglprātīgas, bieži vien psihiski nelīdzsvarotas mātes.
Ja šāda māte reiz pametusi bērnu vai situsi mazulīti, nedrīkst akli ticēt solījumiem, ka tas vairs neatkārtosies. Varbūt vajadzētu domāt par iespēju neatdot bērnu tādiem vecākiem, kuriem mazulis reiz atņemts, bet meklēt aizbildņus.
Domāju, ja atbildīgās amatpersonas godprātīgi būtu izdarījušas visu iespējamo, daudzas nelaimes tomēr varētu novērst. Skandināvijas valstīs tādas ģimenes, kā Dobelē, Pilskalnē un citur, sociālie darbinieki apmeklē divas reizes nedēļā. Varbūt regulāra uzraudzība, nevis kampaņveidīga interese, liktu vecākiem tiešām par saviem bērniem rūpēties.
